Ir ļoti satraucoši dzirdēt, ka seksuāla vardarbība pret bērnu ir izplatīta problēma mūsdienu sabiedrībā un absolūti lielākā daļa šo briesmīgo noziegumu paliek apslēpti, jo pāridarītāji ir ģimenes locekļi, vecāku draugi vai citi tuvi cilvēki. Kā pamanīt, ka līdzās ir bērns, kurš cieš no vardarbības, un kā rīkoties, lai viņam palīdzētu? Aicināju uz sarunu Ingrīdu Trups-Kalni, Dr. psych.
Pēc kādām pazīmēm vecākiem un citiem līdzcilvēkiem atpazīt, ka bērns ir cietis no seksuālas vardarbības?
Nav tādu skaidru pazīmju, kas nepārprotami liecinātu par tieši seksuālu vardarbību, jo visi vardarbības veidi atstāj diezgan līdzīgas pazīmes, piemēram, psihosomātiskas sūdzības: bērnam sāp galva, vēders, slikti guļ. Tas var būt gan no emocionālas, gan fiziskas, gan seksuālas vardarbības. Ir arī nepārprotamas pazīmes, piemēram, asiņaina, aptraipīta apakšveļa vai iestājusies grūtniecības, vai seksuāli transmisīvas slimības, kuras bērns citādi nemaz nevarētu iegūt. Bērns mainās emocionāli – kļūst noslēgts, aizkaitināts, nokaunējies, viņam var parādīties problēmas skolā, mācībās. Mainās viņa uzvedība, dažreiz bērns var dot neskaidras norādes, uzdot jautājumus it kā par kādu citu cilvēku. Var parādīties jauni draugi, paziņas, mājās nest dārgas dāvanas, naudu. Svarīga pazīme ir tas, ka bērns baidās ar kādu cilvēku palikt viens, cenšas izvairīties no kāda cilvēka, tas varētu liecināt par jebkura veida vardarbību.
Tas jau ir tikai dabiski, ka mazs bērns baidās palikt ar svešu cilvēku.
Nē, nevis svešu, bet pazīstamu cilvēku, piemēram, patēvu, brālēnu vai kādu citu, kas varētu būt nodarījis pāri.
Mēdz teikt, ka tie, kas ir varmākas, bieži uz āru cenšas izskatīties nevainīgi, ir draudzīgi u.tml. Ā, un tieši tāpēc var rasties jautājums, kāpēc bērns pēkšņi baidās palikt ar tik jauku cilvēku kopā?!
Jā, jo seksuālā vardarbība tomēr bērnam rada mulsuma, neadekvātuma sajūtu. Seksuāla vardarbība var izraisīt arī seksuālu uzbudinājumu, bērns var piedzīvot arī patīkamas izjūtas, tomēr tas nāk kopā ar kaut kādu nepatiku, mulsumu, nesapratni, kas te notiek. Tāpēc viens no preventīvajiem ieteikumiem bērniem ir – tev ir jāsaka nē, ja kaut kas tev rada iekšēju diskomfortu vai mulsumu. Tu pat vari nesaprast, kas tas ir, bet, ja tev ir iekšēji nepatīkama sajūta, tad tev ir pilnas tiesības teikt: nē, man tas nepatīk, nedari to. Būtībā tāda iekšējā kautrība, kauns ir arī pasargājoša sajūta.
Bērnu un jauniešu seksuālās uzvedības izvērtēšanas luksoforā* zem sarkanās gaismas minētas daudzas tādas pazīmes, kas liecina, ka bērns ir ļoti seksualizēts. Vai tad, ja bērns ir piedzīvojis seksuālu vardarbību, viņam sāk rasties nedabiska interese par šo?
Jā. Arī tad, ja bērns redz kaut ko nepiemērotu, piemēram, pornogrāfiju vai kādu cilvēku seksuālas darbības, kas viņam nav saprotamas, vecumam atbilstošas, tas viņam rada traumu. Tāpēc seksuāla vardarbība ir arī tad, ja bērna klātbūtnē vecāki nodarbojas ar seksu. Traumas pārstrādē bieži ir tā, ka psihe mēģina pati sevi dziedināt, vēl un vēl atgriežoties pie traumatiskajām atmiņām.
Jebkuru vardarbības veidu bērni intuitīvi pārstrādā, to attēlojot zīmējumos, rotaļās, viens ar otru to izspēlējot. Viņu interese ir saistīta ar to, ka mēģina atbrīvoties no šīs traumatiskās pieredzes. Diemžēl ir arī ļoti liels risks, ka bērni, kuri tika izmantoti, pēc tam paši kļūst varmākas vai arī iesaistās nedrošās seksuāla rakstura attiecībās. Provokatīvā veidā viņi caur to neapzinātā veidā atgriežas iepriekš piedzīvotajā situācijā, taču izspēlē to pēc cita scenārija. Tāpēc var gadīties, ka vardarbību piedzīvojuši bērni dīvaini uzvedas, it kā paši tajā atkal lienot.
*Bērnu un jauniešu seksuālās uzvedības izvērtēšanas luksofors, kurā izšķirta dabiska (zaļš), satraucoša (dzeltens) un problemātiska (sarkans) uzvedība noteiktos vecumposmos. Materiāls pieejams e-studiju kursā vecākiem un speciālistiem: www.stopwykorzystywaniu.pl/lv/
Kas tas ir par psiholoģisko mehānismu, ka upuri paši pēc tam kļūst par varmākām?
Mainās lomas, es vairs neesmu tas, pret kuru tika vērsta vardarbība, bet tagad esmu tas stiprais, varenais. Tāpat kā vecāki, kuri paši tika sisti, pēc tam sit savus bērnus. Tāds neapzināts mehānisms, kā izspēlēt šo situāciju citādākā veidā. Un vēl mūsu seksualitātē spēcīgi darbojas nosacījuma refleksi – ja cilvēkam pirmais seksuālais uzbudinājums bija saistīts ar briesmīgu, traumatisku pieredzi, tad var sanākt, ka pēc tam viņu seksuāli uzbudina tikai kaut kas tāds. Un arī seksuālās perversijas bieži vien cilvēkiem ir izveidojušās saistībā ar savdabīgām pieredzēm. Seksualitāte ir neparasta lieta, var rasties tādas gaumes, kur grūti saprotams, no kurienes tās nāk.
Intuitīvi nojaušam, ka seksuāla vardarbība ir milzīgs ļaunums, bet gribu tevi lūgt tā racionāli paskaidrot šādas pieredzes negatīvās sekas?
Tas grauj bērna ticību pasaulei, uzticēšanos cilvēkiem. Pieredzētā dēļ cilvēkam var būt nepatīkami jebkādi pieskārieni, tuvība. Bieži tas ļoti ietekmē cilvēka seksuālo dzīvi. Dažreiz cilvēkiem ir smagi sapņi, post traumatiskais sindroms, baidās no kaut kādām nekaitīgām situācijām. Tāpat nosliece uz depresiju, agresiju, pašnāvībām, dažāda veida atkarībām (alkohola, narkotikām u.c.), ēšanas traucējumiem, personības traucējumiem. Ir grūtības pieņemt savu dzimuma identitāti un seksualitāti. Cieš pašvērtējums. Ir grūtības veidot attiecības. Un par notikušo ir ļoti grūti runāt, jo seksualitāte ir īpaši personīga sfēra. Un īpaši personīgas lietas cilvēki parasti tur sevī. Līdz ar to ir jāiegulda liels darbs, lai varētu sadziedēt bērnībā cirstās brūces.
Vai pašnāvību iemesls ir sagrautais pašvērtējums?
Visbiežāk pašnāvības pamatā ir depresija. Cilvēks izjūt bezcerīgumu, netic, ka ir iespējams kaut kas labs, ka cilvēki var būt patiesi, ka kāds var patiesi mīlēt, šķiet, ka visiem ir tikai savas iegribas, bet par tevi kā cilvēku neviens neinteresējas. Pašnāvību iemesls drīzāk ir šis – nevienam es neesmu vajadzīgs, neviens mani patiesi nespēj mīlēt.
Mani mazliet mulsina formulējums, ka sešpadsmitgadnieks ir bērns, tajā pašā laikā popkultūrā kā normāla tiek atspoguļota seksuāla tuvība starp šāda vecuma jauniešiem (aicina domāt par prezervatīviem, izsargāšanos, tagad arī diskusija par to, no kāda vecuma pieļaujama dzimuma maiņa). Varbūt tev ir kāds komentārs par to?
Tur ir svarīgi, vai ir abpusēja piekrišana. Sākot ar 16 gadiem šāda jauniešu uzvedība, ja ir abpusēja piekrišana, nav uzskatāma par seksuālu vardarbību. Taču ir jārunā par šādu attiecību fiziskajām, emocionālajām un garīgajām sekām, kas atstāj iespaidu uz tālāko jaunieša dzīvi. Dažreiz vecāki tam nepievērš uzmanību, atstāj visu pašplūsmā.
Bet ja ir zem 16?
Tad nevar. Ja sešpadsmitgadīgais ar četrpadsmitgadīgo, tad sešpadsmitgadīgais ir pārkāpis likumu.
Bet ja abi ir četrpadsmitgadīgi?
Tad tā ir kaitējoša seksuāla uzvedība. Tie ir bērnu seksuāla rakstura izteikumi vai darbības, kas neatbilst viņu vecumposmam un var nodarīt kaitējumu pašam vai citiem bērniem. Kad biju Dardedzes seminārā, stāstīja par gadījumu, kad sākumskolas bērni, saskatījušies filmas, tualetē mēģinājuši to atdarināt. Tad viņi domājuši, vai vispār ir vērts iesaistīt policiju, jo tas tos bērnus tikai vēl vairāk traumēs. Taču skaidrs ir tas, ka bērni ir jāsargā no viņiem nepiemērotas informācijas, no pornogrāfijas, kas ir pārāk viegli pieejama, un par notikušo ar bērniem jārunā, ja nepieciešams, jāiesaista psihologs.
Vai tikai pornogrāfijas? Ir taču filmas, kurās ir nofilmēts dzimumakts?
Tāpēc jau ir apzīmējumi +12. Tā ir vecāku atbildība. Ļoti svarīgi, kad sāk runāt par seksualitāti, neatstāt bērnus vienus ar šo informāciju. RARZI maģistrante Inga Svētiņa pētīja, kur jaunieši gūst šāda rakstura informāciju, un izrādījās, ka lielākā daļa to iegūst no filmām, tad sanāk, ka viņi paliek bez kompetenta skaidrojuma. Viņi kaut ko redz, kaut kādas emocionālas sekas viņiem ir, bet kā to saprast, interpretēt – tajā viņi paliek vieni. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu kāds pieaugušais, ar kuru viņi var to apspriest. Svarīgi arī ar bērnu pārrunāt sava ķermeņa robežas. Bērnam jāzina intīmo ķermeņa daļu nosaukumus, ka ir tādas ķermeņa daļas, kurām nedrīkst ļaut citiem pieskarties, kuras nedrīkst rādīt citiem (izņemot ārsta vizīti), kā arī pašam to nedarīt attiecībā pret citiem. Jāmāca arī bērnam teikt nē, ja jūt mulsumu, nepatīkamas izjūtas.
Kā vecākiem zināt, ko kurā vecumā stāstīt?
Bērns uzdod jautājumus un vajag censties uz tiem atbildēt, nevis piedomāt kaut ko klāt. Kā tai anekdotē, ko stāstīja ģimeņu psihoterapeite Gaļina Masļeņikova: Bērns atnāk mājās un prasa: „Tēti, kā taisa dēlu?” Viņš sakautrējas un aizsūta pie mammas. Jautā mammai: „Kā taisa dēlu?” Mammai arī kaut kā neērti, aizsūta pie vecmāmiņas. Zēns jautā: „Vecmāmiņ, kā taisa dēlu?” Viņa saka: „Ko tieši tu gribi zināt?” „Mums svētdienas skolā mācīja: „Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā,” – bet ko vajadzēja darīt ar dēlu?” (Zēns gribēja, lai paskaidro, kur jāliek roka, apzīmējot sevi ar krusta zīmi, izsakot vārdu “Dēla”.) Dažreiz vecāki domā, ka viņiem jāizstāsta teju vai visa seksa tehnoloģija, bet bērns ne tam gatavs, ne viņam to vajag. Svarīgi runāt tik daudz, cik bērns ir gatavs uztvert, cik viņš grib zināt, un viņam piemērotā veidā.
Atgriežoties pie tā, kā pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā un kurā brīdī sākt uztraukties?
Bērns kļūst nerunīgs, noslēgts, izvairīgs, baidās tikties ar kādu cilvēku, izvairās no cilvēka, ar kuru sākumā bija ļoti labas attiecības. Piemēram, agrāk ļoti patika futbola treniņi, bet tagad negrib iet, jo varbūt treneris ir uzmācies vai zēni ģērbtuvēs pāri darījuši.
Bet varbūt treneris vienkārši sabļāvis?
Arī varbūt. Tas nav viennozīmīgi – varbūt sabļāvis, bet kaut kas ir noticis. Tās ir pazīmes, kas ir raksturīgas ne tikai seksuālai vardarbībai. Uz to norāda arī psihosomātika: sākas nesaprotamas galvas sāpes, vēdera sāpes, vemšana. Citreiz sākas čurāšana, kakāšana gultā, biksēs. Miega traucējumi. Arī pusaudzim. Briesmīgi sapņi, slikts miegs. Bērna zīmējumos parādās ļoti izzīmēti dzimumorgāni vai kaili cilvēki. Ja viss ir kārtībā, bērni zīmējumos tā nezīmē. Mazāki bērni spēlējoties ar lellēm vai bērni savā starpā to atdarina – guļas viens otram virsū, kaut ko bāž viens otram. Tas var liecināt par pieredzētu seksuālu vardarbību. Vai arī kaut kādi neparasti jautājumi, kas liek aizdomāties, no kurienes viņš to zina, ja skolā neko tādu nemāca. Izvairās no fiziska kontakta – agrāk tas patika, bet tagad nepatīk. Var būt arī paškaitējošā uzvedība – sevi graiza ar žileti, piededzina ar cigaretēm u.c. Tās gan var būt arī emocionālas vardarbības sekas. Dažreiz sāk ģērbties pārspīlēti izaicinoši, vai arī tieši otrādi – sāk kaut ko slēpt, velk apģērbu ar garām rokām. Riska faktors ir ģimenes vide, kur bērni netiek pieskatīti, kur vecāki neinteresējas, kā viņi pavada laiku, tādēļ daudz sēž internetā, kur nav nekādu filtru.
Kas ir raksturīgi varmākām?
Nav tāda vienota portreta. Bet, runājot par to, kā viņi to dara, – sākumā vispirms iedraudzējas, pieradina pie sevis, iemāna ar visādām mantām, kādām patīkamām lietām, cenšas noskaidrot bērna intereses, bet pēc tam sāk viņu vainot, biedēt un šantažēt.
Ja visbiežāk cieš bērni, kuriem nav sirsnīgu attiecību ar vecākiem, kuri ir atstāti novārtā, tad kā mēs kā kristieši viņus varam pamanīt un par viņiem parūpēties? Vai mēs vispār kaut ko varam?
Varam. Vajag veidot grupas, jauniešu kopienas, kurās tiek ievēroti cieņpilnas tuvākmīlestības principi.
Ir bērni, pret kuriem vecāki izturas ārkārtīgi nežēlīgi, bet tas, ka pret viņiem citā vidē, piemēram, priesteris, skolotājs, katehēts, psihologs vai sociālais darbinieks, izturas cieņpilni, ir pasargājis, un viņi nav kļuvuši tādi kā viņu vecāki. Cieņpilna attieksme nozīmē, ka par tevi interesējas, rūpējas, kopā pavada laiku, uzklausa.
Man, atceroties savus pusaudža, jaunieša gadus, baznīcā ļoti patika, ka prāvests ar mums parunājās, ļāva plānot dažādas aktivitātes, svētceļojumus, adorācijas. Mēs bijām kopā arī līdzīgiem jauniešiem. Tāpēc es domāju, ka cieņpilna attieksme, uzklausīšana, tas, ka konfidenciāli vari uzticēt savas bēdas, noslēpumus, var kompensēt to, ko ģimenē nav saņēmuši.
Ko psiholoģija piedāvā bērniem, kas ir cietuši? Kā psiholoģija var palīdzēt?
Ir specifiskas metodes. Tā ir traumas pārstrāde – ir jāatgriežas tajā notikumā, tas jāizdzīvo vēlreiz, jāizstāsta, kas ar tevi bija noticis, jāizdzīvo tās emocijas, jārunā par to. Būtībā jāatgūst kontrole pār savu dzīvi, jo tad, kad tevi izmanto, kad esi piedzīvojis vardarbību, tad ar tevi kaut kas notika, bet te ir svarīgi atgūt kontroli par to, ka jā, es saprotu, kas ar mani notika. Bieži vien viņi pat ne līdz galam saprot, kas notika, domā, ka paši bija vainīgi, jo bieži vien varmāka viņus šantažē: tu nevienam nedrīksti stāstīt, ja stāstīsi, tad es mammu nositīšu vai par tevi sliktu izstāstīšu, tāpat tev neviens neticēs. Cilvēkam ir svarīgi atgūt pašapziņu, pašvērtējumu un savu robežu apziņu, jo bieži vien šie bērni, kas nav apzinājušies, kas ar viņu notika, pēc tam ir viegli upuri prostitūcijai, suteneriem u.tml.
Jo viņiem nav robežu?
Jā, jo kāds ir pārkāpis manas robežas, un es vairs nespēju tās noturēt, Protams, sekas paliks vienmēr. Nav iespējams šo notikumu pilnīgi izdzēst no apziņas. Taču varam uz to paskatīties no cita skatupunkta. Ir speciālas tehnikas, piemēram, kur izmanto acu kustības (EMDR, Eye Movement Desensitization and Reprocessing), kas aktivizē iekšējo traumatisko atmiņu pārstrādes mehānismu nervu sistēmā. Noteikta veida acu kustības ļauj piekļūt iedzimtajam fizioloģiskajam traumatiskās informācijas pārstrādes mehānismam, kas rada psihoterapeitisko efektu. Tā ir zinātniski pamatota tehnika. Traumas pārstrādē ir svarīgi sajust, ka kāds tev tiešām tic, vēlas palīdzēt, ir gatavs uzklausīt tavu stāstu, gatavs pieņemt tavas emocijas. Cietušajam ir jāatgūst saikne ar jūtām un domām, sevis paškontrole.
Daudziem liekas, ja tas ir noticis sen, tad tas jau nekas, viss ir pagājis. Pat ja tas notika tad, kad cilvēkam bija trīs vai pieci gadi, tik un tā par to ir jārunā, tas ir jāverbalizē, jo tādā veidā mēs saslēdzam emocijas ar domām, atziņām un tā atgūstam kontroli pār to, kas ar mums ir noticis, saprotam, kas tas ir. Arī apzināmies sekas un saprotam, kā tas ietekmē manu tagadējo dzīvi. Piemēram, ja sieviete jūt, ka viņai katrs pieskāriens ir riebīgs. Ja viņa ir sapratusi, no kurienes tam kājas aug un mēģina ar to strādāt, tad var savam nākamajam vīram par to pastāstīt. Un tas var būt ļoti dziedinoši, ja saņem tieši pretēju attieksmi, nekā bija pieredze bērnībā.
Ko vecākiem darīt, ja pamana satraucošas pazīmes?
Vispirms vajag jautāt bērnam. Jautāt vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Aptaujāt skolotājus, trenerus, viņa draugus, mēģināt ievākt informāciju. Pavērot viņu, kā tas attīstās, vai kļūst sliktāk. Varbūt vienkārši sastrīdējās ar draugu, pagāja nedēļas divas, un viss ir atkal kārtībā. Vai neparādās kaut kādas pazīmes no luksofora sarkanās zonas. Svarīgi ir neatstāt bez ievērības šos signālus un interesēties par viņu. Attiecības ir jāveido, lai bērns ir atklāts, lai viņš stāsta, lai uzticas vecākiem.
Bet ko darīt, ja aizdomas ir jau ļoti satraucošas?
Tad jāaprunājas ar speciālistu. Es ieteiktu zvanīt uz Dardedzi, jo tur ir speciālisti ar pieredzi, kas palīdzēs saprast, vai ir jāiesaista arī policija un citas iestādes. Galvenais nepalikt vienam ar šo informāciju. Tāpat arī kaut kādās iestādēs, ja skolotāja vai psihologs kaut ko uzzina, tad to pārrunā ar supervizoru vai direktoru, izvērtējot, vai ir jāceļ trauksme un jāziņo vai arī var pavērot un paskatīties, kas būs tālāk. Tāpat arī iestādē, internātskolā vai kur citur – svarīgi apspriesties ar vadību, speciālistiem, vecākiem, iesaistītajiem un tad pieņemt lēmumu. Tas ir grūts lēmums, bet, ja ir nepārprotami, tad ir jārīkojas.
Es lasīju, ka bērnam ir svarīgi viņu tikai vienreiz procesuāli pratināt.
Dardedzē ir speciāla pratināšanas telpa, ar video ieraksta kamerām, kur ir lelles un citi elementi. Pratināšanu bērna gadījumā drīkst veikt tikai psihologs. To visu nofilmē, lai nevajadzētu vēlreiz simts reizes stāstīt vienu un to pašu.
Cik liela ir iespēja, ka vecāki, pārāk saasināti kaut ko uztverot, ietekmē bērna liecību? Vai var gadīties, ka tās ir kaut kādas bērna fantāzijas?
Arī var būt. Dažreiz mazi bērni to, ko redzēja naktī sapnī vai kaut kur citur, sajauc ar realitāti. Mūsu atmiņa var radīt arī viltus atmiņas. Tomēr ir jādomā, kur bērns varēja iegūt šādu informāciju. Ir svarīgi visu pārbaudīt, ir jāuzticas bērnam, nedrīkst bērnu vainot, ka pats vainīgs, ka viņš visu izdomājis. Tas, kurš piedzīvojis vardarbību, bieži izjūt kaunu, vainu, bailes. Dažreiz par seksuālo vardarbību bērns kādam pastāsta ilgāku laiku pēc notikušā, un tad ir grūtāk saprast, kas toreiz notika. Taču laiks nedziedē šo traumu, dažreiz kļūst tikai sliktāk, vai arī bērns adaptējas šai pieredzei, taču nekad neaizmirst.
Vai psihologs var atšķirt šos gadījumus?
Jā, var. Vajag ar bērnu runāties, paskatīties zīmējumus, ir arī specifiskas aptaujas, testi. Nepieciešama saruna ar vecākiem. Būtībā klīniskie psihologi bāriņtiesas vai policijas uzdevumā veic izpēti, bet nevis, lai noskaidrotu, kurš bērnu izmantoja, bet gan, vai bērna uzvedībā ir pamanāmas vardarbības pazīmes. Viņi nevar pateikt 100%, ka tas tā bija, bet ka ir kaut kādas pazīmes, kas var liecināt par iespējamo vardarbību.
Vai emocionālā vardarbība, kad bērns redz neatbilstošu saturu, arī parādītos šādos testos?
Jā, jo tas bērnā rada sekas.
Ingrīda Lisenkova