Atskats uz diskusijsemināru “Kovidnogurums un Baznīca”

Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts Psiholoģijas dienu ietvaros 14. oktobrī organizēja semināru “Kovidnogurums un Baznīca. Kā izskatīsies sabiedrība un Baznīca pēc pandēmijas?” Temata augsto aktualitāti apliecināja arī fakts, ka nedēļu vēlāk valstī tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis pārpildīto slimnīcu dēļ. Šis nevienkāršais (un daudziem – pat traģiskais) laiks vienlaikus ir iespēja arī dziļākai refleksijai par seminārā izskanējušajām atziņām.

Diskusijsemināru atklāja Inese Lietaviete, iezīmējot statistiskos rādītājus par pandēmijas negatīvo ietekmi uz jauniešu un pieaugušo mentālo veselību, kā arī pieprasījuma pēc Baznīcas garīgajiem pakalpojumiem (kristības, laulības, bēres) samazināšanos 2020.gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Apkopojot auditorijas iesūtītos jautājumus, iezīmējās vairākas jautājumu kategorijas: vilšanās Baznīcā (līdzšinējā priekšstatā par Baznīcu), ētiskās dilemmas saistībā ar vakcināciju, viedokļu sašķeltības problēmas, kā arī risinājumu meklējumi, kas palīdzētu stiprināt draudzes kopienas sadraudzību un vitālo spēju pasludināt Kristu šajos ārkārtas apstākļos, neļaujoties noguruma, jēgas trūkuma un pūļu maznozīmīguma izjūtai.

Diskusijsemināra pirmajā daļā uzstājās uzaicinātie lektori: teologs, ārsts un priesteris Andris Marija Jerumanis (Lugāno Teoloģijas fakultātes profesors un RARZI viesprofesors), sociālais psihologs Ģirts Dimdiņš (profesors Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ), kā arī teologs un Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pēcdoktorants un vadošais pētnieks). Savukārt otrajā daļā tika kopīgi meklētas atbildes uz klausītāju jautājumiem.

Laiks  redzēt realitāti, izvēlēties prioritātes un rīkoties

Profesors Andris Marija Jerumanis, atsaucoties uz pāvesta Franciska viedokli, uzsvēra, ka laiks, kurā mēs dzīvojam, ir “izšķirošs laiks, tas palīdz reorientēt sabiedrību un mūsu personīgo dzīvi, kas bieži vien ir iekritusi individuālismā, pārmērīgā ego kulta veicināšanā un solidaritātes trūkumā”. irmkārt, tas ir laiks, lai redzētu realitāti – pretēji noliegumam un dzīvei “it kā kovids nebūtu”. Profesors saistīja šo tendenci ar “post-truth” (“pēc-patiesības”) un “post-factual” (“pēc-faktu”) domāšanas uztveri, kurā dzīvojam saskaņā ar savām idejām, nevis reāliem faktiem.

“Pārbaudījumu laiks atklāj cilvēka sirdi un arī sabiedrību kopumā. (..) Individuālā brīvība ir saistīta ar otru cilvēku. Brīvība nepastāv ārpus konteksta, brīvība nepastāv bez patiesības un bez mīlestības,” norādīja priesteris. Viņš minēja arī Zviedrijas piemēru, kura sākotnēji izvēlējās ekonomiskās prioritātes (“izslēgšanas ekonomiju”, kurā uzvar stiprākais) un neizsludināja “lokdaunu”, kas rezultātā nesa ievērojamu mirušo skaita pieaugumu (īpaši – gados vecāko ļaužu vidū) salīdzinājumā ar Norvēģiju, Somiju un Dāniju.

Profesors A.M. Jerumanis atgādināja, ka teoloģiskā skatījumā cilvēks nav tikai indivīds, bet “ir brālis un māsa citiem”. Pašpietiekamība ir mīts, jo neviens no mums nevar iztikt viens. Vīruss izplatās – tam nepastāv valstu robežas, esam globāli vienoti. Profesors atzina, ka šis laiks ir ļāvis uzplaukt arī “brālības nostaļģijai”, kas atspoguļojas brīvprātīgo darbā, ilgās būt savienotiem. Arī Baznīcas meklējumos rast jaunas iespējas būt vienotiem ar interneta palīdzību. Profesors uzsvēra “ticības un prāta” pretnostatīšanas risku un negatīvās sekas. Vakcinēšanās ir ētiska rīcība, rūpējoties ne vien par savu veselību, bet arī par citiem.

Kurš vainīgs, ka ir tik slikti?

Profesors Ģirts Dimdiņš skaidroja notiekošo sabiedrībā, atsaucoties uz sociālās psiholoģijas atziņām. Viņš aicināja uzlūkot kovidsituāciju kā  hroniskas frustrācijas situāciju mums visiem, un frustrācija mērķu sasniegšanā kā atbildes reakciju rada agresiju. Iekšējo aizkaitinājumu bieži pārnesam uz kādu “vainīgo” – situatīvo kairinātāju (piemēram, dusmas uz bērniem par viņu trokšņošanu, dusmas uz valdību vai uz tiem, kuri nevēlas vakcinēties, neievēro noteikumus utml.).

Runājot par viedokļu sašķeltības problēmu, profesors Ģ. Dimdiņš norādīja uz vispārcilvēcisko tendenci domāt, ka “mums ir taisnība” – šo fenomenu psiholoģijā mēdz dēvēt par “naivo reālismu”. Ja citi nepiekrīt mūsu spriedumiem, uzskatām viņus par “nepareiziem”, tas kavē saskaņas veidošanu un viedokļu apmaiņu. Psihologs norādīja arī uz vairākām spriešanas kļūdām, kas traucē pārskatīt un mainīt savu viedokli: piemēram,  objektivitātes ilūzija (“Kāpēc man jāpielāgojas kļūdainam viedoklim?”), selektīvā uztvere (“burbuļa efekts” sociālajos tīklos), kas saistīta arī ar attieksmju stabilitāti un polarizāciju (piemēram, grūtības atzīt otras puses argumentu pareizību, ja ilgstoši esam bijuši pretējā pozīcijā), viltus vienprātības efekts (“Daudzi domā tāpat kā es!”), kā arī viltus polarizācijas efekts (“Citi domā vēl ekstrēmāk kā es!”). Viltus polarizāciju veicina arī tas, ka sociālajos tīklos biežāk izskan skaļākie, ekstrēmākie viedokļi. Tas rada sajūtu, ka mums nav vērts runāt ar pretējo pusi, jo tā ir tik ekstrēma un nepārliecināma, savukārt lēmumpieņēmēji vilcinās ar lēmumu pieņemšanu, baidoties no asām sadursmēm, kaut gan “patiesībā vairākuma viedoklis ir daudz mērenāks un tuvāks viduspunktam, nekā mums šķiet, nekā šķiet pašai sabiedrībai un lēmumu pieņēmējiem,” uzsvēra profesors Ģ. Dimdiņš.

Grūtības vienoties pastāv arī tāpēc, ka “saduras dažādas leģitīmas izpratnes par taisnīgumu, to aizskaršana izraisa dusmas kā atbildes reakciju,” skaidroja Ģ. Dimdiņš. Piemēram, leģitīms ir apgalvojums, ka mēs nevaram spiest kādam vakcinēties, ja cilvēks pats tam nepiekrīt. No otras puses, ir argumenti par kopējo labumu. “Mēs dzīvojam klasiskā “sociālā dilemmā”, kurā, lai panāktu visai sabiedrībai vēlamu rezultātu, katram sabiedrības loceklim vai absolūtam vairākumam ir jāiesaistās – jāizdara savs mazumiņš vai arī jāatturas no tā, kas var situāciju pasliktināt,” norādīja profesors Ģ. Dimdiņš, skaidrojot arī sabiedrības dusmu mehānismu pret tiem, kuri neiesaistās. “Ja daļa sabiedrības neiesaistās, tas izraisa automātisku dusmu reakciju tajos, kuri sadarbojas – šo fenomenu pazīst kā “free-riding” problēmu (“braukšana bez biļetes”), kur daļa sabiedrības “izbrauc” uz citu rēķina”.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc daļa sabiedrības tic sazvērestībām un kāpēc tik grūti uzskatus mainīt, profesors norādīja uz vairākiem sazvērestību teoriju uzturošajiem motīviem, piemēram, uz vajadzību pēc stabilitātes. “Ir liela nedrošības sajūta, ka sliktas lietas nevar notikt pašas par sevi, un tas liek meklēt vienkāršotus izskaidrojumus.” Viena galējība ir noliegums un notiekošā seku minimizēšana (“Tas viss nenotiek! Pandēmijas nav. Tā ir liela imitācija, kurai ir kāds slēpts ļaunprātīgs mērķis”), vai arī pārspīlēšana (“Aiz notiekošā ir kāda liela shēma, aiz kuras stāv kāda persona, organizācija, valsts” utml.). Ticību sazvērestībai veicina arī zinātnes šaubas (jo sazvērestības gadījumā viss ir skaidrs un neapšaubāms), kā arī ekskluzivitātes  izjūta (“Mēs, izredzētā grupiņa, zinām, kas notiek patiesībā un ko masas nezin.”). Nosliekšanos sazvērestības teoriju virzienā veicina arī vajadzība pēc piederības, kopīgas realitātes (“pleca sajūta”, pieņemšana no savējiem, līdzīgi domājošajiem), kā arī vajadzība pēc konsekvences (“Ja es visu laiku esmu iestājies par brīvību, kā varu atbalstīt vakcināciju? Kā es varu mainīt viedokli par vakcināciju? Ko par mani domās mani draugi, ja to mainīšu?”) “Paši sev esam “vagari”, neļaujam mainīt savu viedokli, jo esam tajā ieguldījušies,” sabiedrībā notiekošo komentēja psihologs, norādot, ka ieviestie piespiedu pasākumi attiecībā uz vakcināciju varētu būt labs attaisnojums tiem, kuri līdz šim ir šaubījušies to izdarīt, vienlaikus nezaudējot pašcieņu savās un citu acīs (“Es joprojām neticu vakcīnai, bet mani valsts piespieda”).

Uzrunas noslēgumā, atsaucoties uz Latvijas Universitātes pētījumu par politisko uzticēšanos, profesors Ģ. Dimdiņš norādīja, ka liela daļa pašreizējo grūtību korelē ar iedzīvotāju uzticēšanās trūkumu  valdībai: “Būtiskākais prognozētājs tam, cik lielā mērā cilvēki ir gatavi ievērot ierobežojumus, ir uzticēšanās valdībai. [Latvijā] raksturīga raudzīšanās uz valdību kā uz “ārgrupu”, kurai nevar uzticēties. Veidot politisko uzticēšanos ir ilgtermiņa process, ko nevar panāk gada laikā”. Ir vajadzīgi citi viedokļu līderi, kas var palīdzēt lēmumu pieņemšanā par vakcināciju un ierobežojumu pieņemšanu, tai skaitā – Baznīca kā viedokļu nesējs.

Bez vilšanās nenotiek transformācija

“Tikai, atduroties pret robežām, mēs varam nonākt jaunā telpā, jaunā pakāpē, kur kaut kas var mainīties,” uzsvēra teologs, Lutera draudzes mācītājs un LU Teoloģijas fakultātes pēcdoktorants Linards Rozentāls, vienlaikus salīdzinot pandēmiju ar “lēcu” – tā ir fokusējusi mūsu uzmanību uz dažādām problēmām, kas pastāvēja jau agrāk, arī Baznīcā (piemēram, vilšanās baznīcā un uzticēšanās trūkums, intereses samazināšanās, nogurums). Ir sajūta, ka sabiedrība “drūp”, ir izšķobīta pamatuzticēšanās, savstarpējā solidaritāte, pieaug bailes, vientulība. Cilvēki to meklē Baznīcā, bet arī Baznīca ir tajā pašā telpā.

Pandēmija ir saasinājusi problēmas un grūtības, kuras bija jau iepriekš, bet šobrīd process ir pasteidzināts. Ir vērojams gan kovidnogurums,  gan kovidpacēlums atsevišķās Baznīcas jomās, kaut gan, kā atzina lektors, “Baznīcas svētdarbību statistikā vērojams vairāk kovidnogurums, lejupslīde jau pēdējos piecus gadus, un pandēmija to ir paātrinājusi”.   

Linards Rozentāls norādīja, ka “vilšanās Baznīcā nebūt nav kaut kas tāds, ar ko mēs saskaramies pirmo reizi”, atgādinot, ka īsi pirms Atmodas laika Luterāņu Baznīca atradās “saguruma stadijā un uzticamības krīzē, un ļoti mazā mērā spēja atsaukties tā brīža cilvēku eksistenciālajām vajadzībām”, tomēr tas nekavēja tai izvirzīties Atmodas kustības pārmaiņu priekšgalā.

Vai Jēzus vēstij ir kāda atbilde uz tām grūtībām, kuras piedzīvojam? Atsaucoties uz Tobiasa Faiksa, vācu praktiskās teoloģijas profesora, viedokli, mācītājs L. Rozentāls akcentēja Baznīcas spēju būt elastīgai, reformspējīgai attiecībā uz izmaiņām (piemēram, spēja meklēt digitālus risinājumus ierobežojumu laikā).  Ejot pārmaiņu ceļu, Baznīca kļūst “plūstošāka, tā ir kā dzīvsudrabs – tā ir Baznīca, kurā ir “zems durvju slieksnis”, nekonfesionalitāte, tā ir situatīva, individualizēta. (..) Baznīca ir nostājusies uz “digitālajām kājām” un, visticamāk, arī nākotnē paliks gan digitāla, gan analoga. Otrkārt, tā ir kļuvusi mazāk lokāla.  Digitālos piedāvājumus skatās vismaz trīs reizes vairāk cilvēku nekā piedalās analogajos dievkalpojumos. Ja agrāk mēs “apmeklējām baznīcu”, “sēdējām dievkalpojumā”, tad tagad ir izveidojušies daudzi modeļi, kuros tu “ieej un aizej”, vai “iegriezies un paskaties”. (..) Atklājas, ka cilvēki ļoti ilgojas pēc piedalīšanās, pēc klātbūtnes,” atzina teologs, norādot Baznīcas svētku (Ziemassvētku, Lieldienu) joprojām lielo nozīmi sabiedrībā. “Satikšanās un klātbūtne ir kristietības DNS, bez tās Baznīca nav iedomājama,” viņš uzsvēra, atzīstot, ka Baznīcai, iespējams, vairāk “jāiet ārā, tur, kur ir cilvēki”.

“Pārmaiņās un krīzēs var pēkšņi parādīties un atspīdēt tādi spēki, kuri bez šīs vilšanās un krīzēm, kad irdenums nav tik liels, nevarētu izlauzties,” iedrošināja L. Rozentāls. Uzrunas noslēgumā, atsaucoties uz vācu katoļu teologu Burkhardu Hosē, viņš dalījās ar nākotnes Baznīcas pamatprincipiem, kas lielā mērā atspoguļo arī Sinodālā ceļa principus. Šie attīstības virzieni ir, piemēram, klātbūtne un tuvība, dialogs un paškontrole – paklausības un uzraudzības vietā, kopības spēka veicināšana nevis vientuļo vara, palikšana grūtībās, nevis izvairīšanās no tām, mācīšanās izlīgt nevis vainošana, mācīšanās no kļūdām un to labošana.

Es uzskatu, ka ir jāvakcinējas, un es mīlu cilvēkus, kuri nevakcinējas

Apkopojot lektoru sacīto, rodas pārliecība, ka pandēmija mūs ir mācījusi un turpina mācīt, kā nebūt trausliem grūtību brīžos, kā dzīvot un izdzīvot sašķeltībā starp dažādiem uzskatiem un kā likt attiecības augstāk par viedokļiem. “Es uzskatu, ka ir jāvakcinējas, un es mīlu cilvēkus, kuri nevakcinējas,” kristīgas attieksmes paradoksu noformulēja mācītājs Linards Rozentāls.

Diskusiju noslēdzot, uzaicinātie lektori dalījās arī ar dažiem ieteikumiem, kā pārvarēt pandēmijas izraisīto nogurumu. Pr. Andris Marija Jerumanis uzsvēra nepieciešamību apzināties, cik svarīga mums kā relacionālām būtnēm ir attiecību veidošana ar otru cilvēku un ar Dievu, kā arī vajadzību parūpēties par savām vajadzībām holistiskā izpratnē. “Tas būtu dīvaini, ja nebūtu noguruma,” stāvokļa normalizēšanu izteica mācītājs Linards Rozentāls, aicinot pieņemt savu pašsajūtu un uzņemties atbildību par savu atpūtu, attiecībām ar draugiem, ar draudzi. Savukārt profesors Ģirts Dimdiņš kodolīgi noformulēja dažus praktiskus ieteikumus – vairāk kustēties svaigā gaisā, muzicēt un iziet no sociālajiem tīkliem, kā arī veicināt tiešo komunikāciju, nevis apmainīšanos tikai ar īsziņām.

Paldies visiem, kuri iesaistījās diskusijseminārā tiešsaistē, ļaujot piedzīvot dzīvu viedokļu apmaiņu!

RARZI darbu var atbalstīt ar ziedojumiem:

LPU FILIĀLE RARZI
Reģistrācijas nr. 40003501407
Juridiskā adrese: Katoļu iela 16B, Rīga LV-1003
Swedbank konta numurs: LV06HABA0551043321855

Maksājuma mērķī norādiet: Ziedojums Pastorālās konsultēšanas programmas attīstībai