15. novembrī notika PAPA organizētais seminārs “Primum non nocere: kā atpazīt un izvairīties no garīgās vardarbības pastorālajā darbā“. “Primum non nocere” ir teiciens no latīņu valodas, kas nozīmē “vispirms nekaitē”. Semināra ievadā diskusijas vadītāja Daina Žurilo aktualizēja problēmu, ka Baznīcā mēs gribam uzticēties un atbalstīt viens otru, bet diemžēl bieži apzināti vai neapzināti nodarām otram sliktu, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi spēt to atpazīt un atbilstoši rīkoties.
Turpinājumā Ingrīda Trups-Kalne definēja, kas ir garīgā vardarbība un kas tai ir raksturīgs. Tā notiek tad, kad kāds cilvēks vai grupa izmanto reliģiskus uzskatus, lai kontrolētu vai pakļautu otru cilvēku. Visbiežāk tas notiek ģimenēs, draudzēs un reliģiskajās kopienās un var būt gan starp autoritāti un ticīgo, gan arī kopienas locekļiem savā starpā. Tā var izpausties, piemēram, iebiedējot otru vai manipulējot, izmantojot Svētos Rakstus kā pamatu moralizēšanai; sakot, ka mūsu kopiena ir tā labākā, ka esam “pareizāki”. Var būt situācijās, kad garīgais vadītājs rada atkarību no sevis, un cilvēks vairs nespēj pieņemt lēmumus bez garīgā vadītāja.
Dr. Aleksandra Koņevņina ir ārste-psihiatre, kā arī tiesu psihiatrijas eksperte un savā praksē ir sastapusies ar garīgas vardarbības gadījumiem. Emocionālā un garīgā vardarbība, kā arī citas vardarbības formas ir savā starpā saistītas, un galvenās pazīmes ir līdzīgas: kontrole pār otru cilvēku, nav vietas dialogam, sadarbībai, nav izvēles iespējas un cieņpilnas attiecības, kā arī nav novilktas skaidras robežas. Cilvēkam, kas veic vardarbību raksturīgi vainot otru un attaisnot sevi, uzstādīt augstas prasības, justies labākam un gudrākam par otru. Diemžēl ir novērojamas arī situācijas, kad cilvēki jauc vardarbību ar mīlestību, sakot, ka vēl jau tikai labu. Vēlas arī paturēt noslēpumā notikušo. Mūsdienās ir ārkārtīgi svarīgi izskaidrot cilvēkiem notiekošo, diskutēt. Visbiežāk par vardarbības upuriem kļūst personas, kurām ir zems pašvērtējums, kas sevi daudz vaino un bieži izjūt bailes.
Ko darīt, lai izvairītos no garīgās vardarbības? Svarīgākais ir novilkt robežas, īpaši attiecībā uz laiku, telpu, pārliecībām. Tad mēģināt sev godīgi pateikt, kur ir problēma. Un kam būtu jāmainās, lai situācijas atrisinātos? Savukārt tam sekojošā rīcība būs atkarīga no tā, kādu lomu ieņem šis cilvēks.
Teologs, ārsts un priesteris Andris Marija Jerumanis pievērsās vardarbības tēmai Katoļu Baznīcā. Baznīcā vardarbība pastāv un notiek tad, ja pret cilvēku slikti izturas garīgas autoritātes vārdā vai garīgā kontekstā. Līdz ar to tā var būt arī, piemēram, fiziska vai seksuāla vardarbība reliģiskā kontekstā (sal. definīcija no International Cultic Studies Association). Garīgā vardarbība bojā cilvēka attiecības ar Dievu un cilvēka iekšējo būtību. Attiecības vairs neveidojas ar Dievu, bet gan ar pāridarītāju. Kā garīgās vardarbības iemeslus pāvests dokumentā Kristus dzīvo min: vēlmi dominēt, dialoga un caurskatāmības trūkumu, kā arī klerikālismu, t.i., cilvēkus, kas domā, ka pieder grupai, kuriem ir visas atbildes (sal. Kristus dzīvo, 98). Ir ārkārtīgi svarīgi kā garīgos līderus izvēlēties cilvēkus, kas ir nobriedušas personības, lai viņi varētu pretoties varas spējai korumpēt cilvēku.
Ko nozīmē paklausība? Etimoloģiski tas nozīmē “klausīties, ļaut sevi vadīt”. Tas nenozīmē aklu paklausību, bet būt brīvai personai, kas paklausa, tā cenšas saprast, kas tiek prasīts, izšķiršanas meklēšana. Paklausībai jābūt nobriedušai. Autoritātei savukārt ir jāpalīdz augt otram cilvēkam. Garīgā vidē paklausība, pazemība un autoritāte bieži tiek nepareizi izprasta.
Kā pareizi īstenot garīgo aprūpi? Pirmkārt, cilvēks ir jāuzklausa. Otrkārt, izvērtēt situāciju ar drosmi, maigumu un iejūtību, lai palīdzēt atpazīt patiesību. Treškārt, saprast, kur cilvēks grib iet, dot viņam brīvību. Katram cilvēkam ir savs ceļš, savs temps kādā viņš dodas uz priekšu.
Teologs un Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls uzsvēra, ka ticība, kas tiek uzspiesta, vairs nav ticība, tai ir jabūt brīvai, kā arī brīvām jābūt visām tās izpausmēm. Garīgums ir pats esamības centrs, un ar garīgumu saistītie jautājumi var viegli ievainot. Svarīgi, lai cilvēkam būtu tādas garīguma formas, kas cilvēkam palīdz dzīvot labāku dzīvi. Vācu teoloģe Dorisa Reizingera izšķir trīs garīgās vardarbības veidus: garīgo nolaidību, kad kāds nav pildījis savu pienākumu un dod standartizētas “gatavās receptes”. Kā piemērus mācītājs min zvaigžņu bērnu vecākus, kuriem nav iespējas apbedīt savus priekšlaicīgi dzimušos un jau mirušos bērniņus, kā arī savā ziņā mierināšanu pēc tuvinieka zaudēšanas, jo ar to pasakām, ka mēs zinām labāk, un nedodam cilvēkam laiku izsērot. Otrkārt, garīga manipulācija. Tā piesaista cilvēku kādai kopienai, konkrētai personai, kas kontrolē un saka priekšā, ko tev darīt ar savu dzīvi. Īpaši uzmanīgi jābūt ticības sākumā. Trešais – atsaucoties uz reliģiskām normām, ierobežot cilvēktiesības, piemēram, neļaut otram doties pie ārsta vai veikt medicīniskās procedūras.
Ko darīt garīgās vardarbības situācijās? Uzticēties saviem instinktiem. Ja jūt, ka šīs attiecības nav veselīgas, tad izvairīties no tām. Nemēģināt izglābt kopienu, kas nav veselīga, bet pašam sevi. Atrast draugu, kam vari uzticēties un izrunāties. Nepalikt vienam.
Noslēgumā bija ļoti saistoša diskusija, atbildot uz daudzajiem dalībnieku iesūtītajiem jautājumiem.
Vairāk informāciju par vardarbību var lasīt arī dr. Aleksandras Koņevņinas ieteikajos materiālos: “Vardarbībai patīk klusums” un “Metodiskais materiāls socialajam darbam ar vardarbībā cietušajām un vardarbību veikušajās personām“