Pastorālas aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) aicina uz semināru par garīgo narcismu Svētuma maska: kad Ego slēpjas aiz garīguma. Seminārs notiks 2025. gada 30. oktobrī (18:00-21:00) Rīgas Garīgā semināra vecajā kapelā, Katoļu ielā 16.
Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) semināru organizē ar mērķi piedāvāt tālākizglītības iespēju pastorālā darba veicējiem, garīdzniekiem, psihiskās veselības aprūpes un sociālās jomas profesionāļiem, kā arī citiem klausītājiem, kuriem interesē teoloģijas un psiholoģijas starpdisciplinārā dialoga jautājumi.
Garīgais narcisms ir psiholoģisks fenomens, kurā cilvēks izmanto garīgās prakses, zināšanas vai apgaismības meklējumus egoistiskiem un savtīgiem mērķiem. Tas izpaužas kā iluzors pārākums, kur garīgums kļūst par līdzekli sevis glorificēšanai, nevis patiesai izaugsmei.
Semināra lektori: · Dr. Aleksandra Koņevņina, ārste-psihiatre, tiesu psihiatrijas eksperte · Daiga Katrīna Bitēna, klīniskā un veselības psiholoģe, pētniece · Pr. Toms Priedoliņš, garīgās dzīvesteoloģijas un vardarbības prevencijas speciālists · Diskusiju vadīs: m. Sofija Ošmjanska, un psiholoģe Ingrīda Trups-Kalne
Semināra programma: 17:30 – 18:00 – Reģistrācija 18:00 – 19:30 – Lektoru prezentācijas un paneldiskusija 19:30 – 19:50 – Kafijas pauze 19:50 – 21:00 – Diskusija, jautājumu un atbilžu sesija
Reģistrācija: Lai piedalītos seminārā, lūdzu, reģistrējieties līdz 27. oktobrim vietnēhttps://ej.uz/svētuma-maska
Dalības maksa: Klātienē vai attālināti 25,00 eiro (ar pārskaitījumu). PAPA biedriem un asociētajiem biedriem (klātienē vai attālināti) 20,00 eiro (ar pārskaitījumu). Pasākuma dienā klātienē 30,00.
Seminārs ” Dusmas- mans ienaidnieks vai sabiedrotais?” notiks 13.un 20. septembrī Kristus Karaļa baznīcā Rīgā un zoom platformā. Šī tēma tiks turpināta rekolekcijās Aglonā 3.-5. oktobrī (reģistrācija tiks atvērta septembra sākumā).
Semināra norises plāns: 11.00 – Ievads, tēmas garīgā aspekta skaidrojums 11.30 – Tēmas psiholoģiskā aspekta skaidrojums 12.00 – pārtraukums 12.15 – Ievads Dieva Vārda apcerē (Līdzi jābūt personīgai Bībelei grāmatas formātā) 13.00 – pārtraukums 13. 10 – meditācija klusumā 13. 45 – dalīšanās grupās, iespēja sarunām ar priesteri vai psihologu 14. 30 – agape (lūdzam paņemt līdzi groziņu) Ap 15.15- nobeigums
Lektori – M. Sofija Ošmjanska, Dr.theol. – Ingrīda Trups-Kalne, Dr.psych. Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūts, Psiholoģijas laboratorija, vadošā pētniece, RARZI asociētā profesore, praktizējoša psiholoģe klīniskajā un veselības psiholoģijā – Jānis Jākobsons, iegūst maģistra grādu klīniskajā un veselības psiholoģijā, lektors, vada un rīko atbalsta grupas, personīgās izaugsmes darbnīcas, ikdienā strādā mentālās veselības nozarē; – Pr. Rihards Rasnacis, garīgā aprūpe, tehniskais atbalsts Semināra laikā būs iespēja sarunām ar priesteri, klostermāsu un kristīgo psihologu.
29. maijā Rīgas Garīgā semināra Vecajā kapelā norisinājās seminārs “Algoritmi un dvēsele”, kur tika aplūkota mākslīgā intelekta saistība ar cilvēku, risināti jautājumi, kā mums sadzīvot, lai izmantotu sniegtās iespējas, bet vienlaicīgi neradītu riskus.
Rīgas Tehniskās universitātes Digitālo humanitāro zinātņu institūta pētnieks, RSU Pedagoģiskās izaugsmes centra MI tehnoloģiju eksperts Bruno Žuga pastāstīja par ģeneratīvā mākslīgā intelekta straujo attīstību, sniedza ieskatu par datu centriem un dažādiem MI rīkiem, kurus izmantot dažādās situācijās, piemēram, veidojot kopsavilkumus, veicot tulkojumus, ģenerējot attēlus vislabāk izmantot dažādus MI rīkus. Pētījumu rezultāti apliecina, ka MI rīku izmantošana palielina produktivitāti.
Psiholoģe, RSU doktorante Veselības aprūpē Valentīna Krūmiņa dalījās, kā MI ir saistīts ar mūsu psiholoģisko veselību. Valda bažas, ka MI attīstība veicinās bezdarbu, tomēr, vērojot pārmaiņas pagājušajā gadsimtā, varam secināt, ka daudzas darbavietas jau ir aizvietotas ar citām. Bažas rada arī iegūtās informācijas uzticamība, jo informācija tiek apkopota ne tikai no oficiāliem avotiem, bet arī dažādiem blogiem. Aktuāls ir jautājums, vai MI ienākšana mūsu dzīvēs nesamazina kognitīvās spējas, kā arī, piemēram, vai neizraisa demenci vecumdienās. Mēs nevaram sniegt visas atbildes jau šodien, jo ir nepiešams laiks, lai novērtētu ietekmi.
Priesteris Andris Marija Jerumanis, gatavojot prezentāciju, atbildes uz jautājumiem par MI un tā saistību ar garīgo dzīvi uzdevis pašam MI, kas arī sniedzis brīnišķīgas un atbilstošas atbildes, atklājot, ka mākslīgais internets ir cilvēku radīts un tas nespēj just. Cilvēkam piemīt brīvā griba un spēja meklēt Dievu. MI tikai apstrādā informāciju. Ir vērts noklausīties semināra ierakstu, kurā MI un profesora Jerumaņa apkopotās atbildes liek aizdomāties par jautājumu, kas mūs padara par cilvēku? Mums ir brīvā griba, apziņa, spēja meklēt Dievu, spēja mīlēt. Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un veido dzīvas attiecības ar Dievu. Tas padara cilvēku par unikālu radījumu.
Semināra laikā tika likts akcents, ka mūsdienās ir dots šis līdzeklis – mākslīgais intelekts -, un tā ir mūsu atbildība, kā mēs ar to rīkojamies. Tika identificēti vairāki būtiski riski, kam jāpievērš uzmanība, piemēram: – cilvēku var sākt uzskatīt par sarežģītu mašīnu (cilvēka desakralizācija) vai pat cilvēks var pats sevi nolikt Dieva vietā; – MI var manipulēt ar apziņu, sniedzot mērķtiecīgus ieteikumus; – ir jāizvairās no personīgās informācijas ievadīšanas, jo, izmantojot bezmaksas MI rīkus, dati var tikt izmantoti lielo modeļu valodu attīstībā; – arvien vairāk izmantojot MI, cilvēks riskē zaudēt iekšējo klusumu; – un daudzi citi…
Lai mazinātu riskus, ka MI netiek izmantots atbilstošos nolūkos un veidā, tā radot nevēlamas sekas, būtu nepieciešams veidot normatīvos regulējumus, diskutēt par to sabiedrībā un citā veidā pasargāt cilvēci. Piemēram, izveidojot ētikas komisiju, kas sniegtu atbildes uz sarežģītajiem ar MI saistītajiem jautājumiem. Vatikāns šī gada janvārī ir izdevis dokumentu “Antiqua et Nova“. Tāpat pagājušā gada jūnijā ir izdots mākslīgā intelekta normu regulējums Eiropas līmenī (Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1689, ar ko nosaka saskaņotas normas mākslīgā intelekta jomā), kam pamatā ir riskos balstīta pieeja.
Turpinājumā neliela kafijas pauze, kad varējām spirdzināties gan fiziski ar garšīgām uzkodām, gan veidojot attiecības un dzīvi sarunājoties par aktuālo. Cilvēciskās attiecības MI nevar aizstāt. Pēc tam klausītājiem bija iespēja uzdot jautājumus, uz kuriem tika sniegtas izsmeļošas atbildes. Piemēram, vai mākslīgais intelekts var aizstāt pastorālo darbu? Atbildēs izskanēja, ka mēs varam izmantot MI dažādu informatīvo materiālu sagatavošanā, tomēr MI vada algoritmi, nevis Svētais Gars. Mākslīgo intelektu var uzlūkot kā praktikantu, kam uzticam konkrētu darbu, tomēr mums ir jāpārbauda, vai darbs ir veikts korekti. Klausītāji uzdeva vēl daudzus jautājumus, no kuriem uz vairākiem pilnīgas atbildes varēs sniegt tikai, kad būs pagājis ilgāks laika posms, lai var novērtēt atstātās sekas. Bet jau šobrīd, meklējot atbildes, varam pārdomāt jautājumu: kādā sabiedrībā es vēlētos dzīvot?
Lai saņemtu ierakstu, ja nav bijusi iespēja piedalīties seminārā, lūgums sazināties ar PAPA.
Datums: 29.05. 2025. Laiks: 18:00 līdz 21:00 Vieta: Rīga, Katoļu 16, Rīgas Garīgā semināra Vecā kapela
Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) aicina uz semināru “Algoritmi un dvēsele: vai mākslīgais intelekts apdraud cilvēcību?”, kas notiks šī gada 29. maijā no pl. 18:00 līdz 21:00. Šis seminārs būs veltīts aktuālajam jautājumam par mākslīgā intelekta (MI) ietekmi uz cilvēka dzīvi un sabiedrību. Seminārā tiks veicināta izpratne par MI rīkiem un to iespējām, diskutēsim par MI ietekmi uz cilvēka emocionālo un psiholoģisko labbūtību, MI tehnoloģiju ieguvumiem un riskiem sabiedrībā, kā arī MI ētiskajiem un teoloģiskajiem aspektiem Vatikāna Ticības mācības un Kultūras un izglītības dikastēriju izdotā dokumenta Antiqua et Nova gaismā.
Semināra lektori: – Bruno Žuga, M.Sc.Eng. – Rīgas Tehniskās universitātes Digitālo humanitāro zinātņu institūts, pētnieks, RSU Pedagoģiskās izaugsmes centrs, Studiju inovāciju un attīstības nodaļa, MI tehnoloģiju eksperts – Valentīna Krūmiņa, Mg. psych. – RSU doktorante Veselības aprūpē – Andris Marija Jerumanis, Dr. theol., Lugano Teoloģijas fakultātes profesors, RARZI viesprofesors. Diskusiju vadīs: jezuītu tēvs Jānis Meļņikovs, Mg. sc hum. un psiholoģe Daina Žurilo, Mg. psych.
Semināra programma: 17:30 – 18:00 – Reģistrācija 18:00 – 19:30 – Lektoru prezentācijas un paneldiskusija 19:30 – 19:50 – Kafijas pauze 19:50 – 21:00 – Diskusija, jautājumu un atbilžu sesija
Dalības maksa: Klātienē vai pasākuma ieraksts 25,00 eiro (ar pārskaitījumu). PAPA biedriem un asociētajiem biedriem (klātienē un pasākuma ieraksts) 20,00 eiro.
Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) 10. oktobrī rīkoja starpdisciplināru semināru un diskusiju “Kas mums Baznīcā sāp? Aktuālo pastorālo problēmu teoloģiskie un psiholoģiskie aspekti”. Tas norisinājās divās daļās, kurās lektori – priesteris Dmitrijs Artjomovs MIC, Dr. theol., klostermāsa Sofija Ošmjanska CSCIJ, Dr. theol., un Santa Purmale, Bc. rel., Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta (RARZI) maģistrante, piedāvāja savu skatījumu uz Baznīcā aktuālām pastorālā darba problēmām, bet otrajā daļā lektoriem tika uzdoti klausītāju sagatavotie jautājumi.
Piedāvājam intervijas ar semināra organizatori Ingrīdu Trups-Kalni, Dr. Psych., un lektoriem – priesteri D. Artjomovu MIC un klostermāsu S. Ošmjansku CSCIJ
Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi rīkot semināru “Kas mums Baznīcā sāp?”
I. Trups-Kalne: Šo semināru organizēt nolēmām jau vasarā, tiekoties Pastorālās aprūpes asociācijas valdes sēdē. Vēlējāmies organizēt klātienes semināru, kas palīdzētu prezentēt arī mūsu asociāciju. Tā kā tieši šajā laikā (oktobra sākumā) Romā bija paredzēta Bīskapu sinode, gribējām arī sinodālā ceļa gaisotnē dalīties pastorālās aprūpes profesionāļus un citus Baznīcā aktīvus cilvēkus savā redzējumā par aktuālajām pastorālā darba problēmām Baznīcā Latvijā, to cēloņiem un iespējamiem risinājumiem. Kā lektorus aicinājām gan konsekrētos – tēvu Dmitriju un māsu Sofiju –, gan laju pārstāvi – katehēti un topošo pastorālo konsultanti Santu Purmali.
Pr. Dmitrijs: Ja ļoti īsi, es redzu divus svarīgus momentus. Pirmais – tas ir savā ziņā terapeitisks pasākums. Mums Baznīcā daudzas lietas netiek izteiktas skaļi, kaut arī visi visu saprot, bet to apspriež pa stūriem. Kad kaut kāda problēma tiek nosaukta skaļi, tā pārstāj tik stipri sāpēt, jo atklājas, ka visi esam cilvēki un visiem līdzīgas lietas sāp vienādi, mēs atklājam, ka neesam vieni paši. Turklāt ir iespēja mums visiem izklausīt otru, viņa pozīciju, attieksmi.
Tas ved pie nākamā soļa – skaļi pateiktais vairs nav apslēpts un pieprasa risinājumu. Šī pieeja labi ierakstās sinodālā ceļa paradigmā, ko pašlaik mācāmies. Taču vietējā Baznīcā Latvijā laiku pa laikam rodas kārdinājums nepieņemt lēmumus, tos atlikt, domājot, ka gan jau problēma pati atrisināsies, bieži negribas uzņemties atbildību. Tas ir izaicinājums, bet, ceru, tieši šī pieeja var padarīt mūsu Baznīcu svētu, tuvāku Dievam.
Jūs seminārā piedalījāties kā lektors un runājāt par viedokļu sadursmi, kā nonācāt pie šādas izvēles?
Pr. Dmitrijs: Manuprāt, tā ir fundamentāla problēma – katrs ir pārliecināts par to, ka viņš adekvāti uztver realitāti un viņa viedoklis patiešām ir vispareizākais. Līdz ar to laiku pa laikam Baznīcā uzrodas cilvēki – vienalga, vai garīdznieki, klosterļaudis vai laji, – kas uzskata, ka viņiem ir tiesības un pienākums pārliecināt un pat piespiest citus piekrist viņu paustajām tēzēm. Savā uzrunā mēģināju parādīt, ka ceļš, kad viena pasaules redzējuma sistēma dominē pār citām, neatrisina problēmu. Manuprāt, tās ir lielākās sāpes Baznīcā – grūtības runāt vienam ar otru, kā arī ne mazākas grūtības dialoga veidošanā ar pasauli.
Lūdzu, nedaudz ieskicējiet savas uzrunas galvenos punktus.
Pr. Dmitrijs: Es piedāvāju paskatīties uz Baznīcas realitāti šādi: patiesība un realitāte nevienam no mums nepieder, mēs to atklājam, pateicoties prāta darbībai – konceptualizācijai. Faktiski – veidojam pasaules attēlu mūsu prātā un tad vērtējam šo koncepciju, bet problēma ir tajā, ka tas, ko mēs saprotam, ir daudz vienkāršāks un mazāks nekā bagātā un sarežģītā pasaule. Tomēr cilvēks ir pārliecināts, ka viņa pasaules koncepcija ir pareiza, jo, viņaprāt, tā atspoguļo visu pasauli. Un tad mēs runājam vai pat strīdamies par koncepcijām, nevis par patiesību. Bet prātīgāk būtu – pieņemt, ka mūsu koncepcijas nav pilnīgas, un meklēt ceļu pie realitātes.
Brīdinu – tas nav relatīvisms. Postmodernā pasaulē tiešām ir populārs uzskats, ka patiesība neeksistē, tā ir katram sava. Tomēr mans piedāvājums ir apziņa, ka patiesība ir reāla, tā eksistē. Tomēr tā ir lielāka par mums, pārsniedz mūsu prāta spējas. Tieši tāpēc Dieva dotā Atklāsme ir dāvana Baznīcai kā kopienai, nevis atsevišķiem tās pārstāvjiem. Katrs no mums kalpojam ar savu harizmu, lai to atklātu. Respektīvi – nevienam no mums nav taisnība, bet mums visiem, ja strīdēsimies ne par koncepcijām, bet meklēsim Patiesību (ar lielo P) ir cerība to atklāt arvien no jaunas puses.
Tāpēc arī mans piedāvājums ir – sarežģīta domāšana. Tikai apziņa, ka es ne visu zinu, palīdz saklausīt tuvāko un kopā pievērst uzmanību realitātei un patiesībai. Bet tas prasa piepūli, drosmi runāt ar tiem, kas ir mani ideoloģiskie oponenti. Tomēr tas ir skaists ceļš un, manuprāt, vienīgais. Ne velti pats Kungs ir teicis: “Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ 8,32) Pretējā gadījumā mēs kļūstam par savu koncepciju vergiem. Tā ir vieglāk, bet vai tas ir labi?
Māsa Sofija, Jūs seminārā izvēlējāties runāt par moralizēšanu un manipulēšanu ar vainas apziņu, kādēļ tieši šāda izvēle?
m. Sofija: Esmu izvelējušies šo tēmu, jo cilvēki, kas nāk pie manis uz sarunām, bieži cieš no tās un par to runā. Tātad, manas uzrunas tēma izriet no praktiskās pieredzes par to, kas cilvēkiem Baznīcā sāp.
Lūdzu, ieskicējiet nedaudz savas uzrunas galvenās domas
m. Sofija: Gribu uzsvērt, kamoralizēšana, jeb morālās mācības nodošana, pati par sevi nav nekas slikts. Bet kad tā kļūst negatīva? Tad, kad notiek manipulēšana ar vainas apziņu, cenšoties kontrolēt vai ietekmēt otru cilvēku. To var atpazīt, pamanot, ka sadarbojoties vai klausoties garīgo līderi, pazeminās pašvērtējums, palielinās vainas sajūta, un kalpošana sāk izsmelt. Kad es runāju par garīgiem līderiem, domāju ne tikai par priesteriem, bet arī par katehētiem, garīgajiem līdzgaitniekiem, konserkrētajām personām un lajiem, kas darbojas baznīcā. Visbiežāk manipulēšana ar vainas sajūtu notiek neapzināti un izriet no personības veidošanās vēstures, no psiholoģiskām traumām, ko cilvēks ir saņēmis bērnībā. Vainas sajūtu citos parasti rada personības, kuras pašas cieš no tās. Šī neapzināta vainas sajūta, kas pavada cilvēku jau no bērnības, veido ne tikai viņa rakstura īpašības, piemēram, pasīvo agresivitāti, bet arī aplamu priekšstatu par Dievu, kā par Soģi, kas no mums nemitīgi kaut ko pieprasa un soda par nepareizu rīcību. Šādu “dievu” viņi neapzinātā līmenī arī sludina. Došu praktisku piemēru, kā var izskatīties manipulēšana ar vainas apziņu baznīcā.
Piemēram, kādā draudzes pulcēšanās reizē dzirdam uzrunu par Jaunavas Marijas nesavtīgo mīlestību, dodoties palīgā savai radiniecei Elizabetei. Runātājs pēc pārdomām par evaņģēliju pievēršas notikušajai draudzes talkai un jautā: “Bet kur biji tu? Vai Tev vienalga, kas notiek baznīcā? Kur ir Tava tuvākmīlestība?” Šeit tā jau ir moralizēšana, jo tiek izmantotas ticības patiesības, lai izsauktu vainas sajūtu un panāktu sev vēlamu rezultātu (lai nākamajā reizē cilvēks neuzdrošinātos izlaist draudzes talku, pat tad, ja tam ir nopietns iemesls)
Nākamā tēma bija- pakāpeniskuma principa ievērošana sludinot morāles mācību. Piemēram, dokumentā, kas sagatavots pieaugušo kristīgās iniciācijas ritam, ir minēts, ka vispirms svarīgi ir pasludināt kerigmu un cilvēkam pašam nodibināt personīgas attiecības ar Jēzu, ir nepieciešams, lai no sākuma notiktu personīga atgriešanās un no tās, savukārt, izriet morālās dzīves maiņa. Dieva Vārda un morāles iepazīšana, ievads liturģijā notiek pakāpeniski, lai ļautu ticībai nobriest. Attiecību veidošana, pieaugšana mīlestībā, ticībā un cerībā ir eksistenciāli svarīgs posms, kas prasa laiku.
Nākamā svarīga tēma, par kuru runāju seminārā ir garīgo līdzgaitnieku trūkums un viņu izglītošanas nepieciešamība, īpaši-psiholoģijas zinātnē. Cilvēku nevar reducēt tikai līdz garīgajam aspektam un psiholoģiskās problēmas risināt tikai ar garīgiem līdzekļiem.
Pieskaros arī jautājumam par toksiskām personībām. Nevaram nekritiski pieņemt pat garīdznieku padomus vai sprediķus tāpēc, ka katra personība nodod tālāk to vēsti, kas viņā ir. Ja pašā ir patoloģiska vainas sajūta, kā, piemēram, narcistiskā personībā, tad arī viņi citos izsauc vainas sajūtu. Cilvēka atbildība ir nevis šādus cilvēkus mainīt, bet mācīties viņus atpazīt, nospraust savas robežas un audzināt sevī kritiskās domāšanas un spriešanas spēju, par to runā arī Baznīcas dokumenti.
Seminārā izskanēja jautājums: “Kā identificēt sāpes, kuras Dievs vēlas, no tām, kuras Viņš nevēlas?” Kāda ir jūsu atbilde?
m. Sofija:
Dievs pēc savas dabas nevar vēlēties sāpes. Sāpes (ciešanas) ir iedzimtā grēka sekas un pašas par sevi nevar būt Dieva gribētas. Kāpēc tad Dievs pieļauj sāpes? Tiešā veidā nevar līdz galam piekrist arī apgalvojumam, ka Dievs pieļauj jeb mierīgi noskatās uz sāpēm. Dievs ļauj cilvēkam izdzīvot nepareizo izvēļu konsekvences – pirmām kārtām iedzimtā grēka sekas, jo ciešanas nav sods par grēkiem, kā apgalvo Vecā derība. Cieš arī nevainīgie, piemēram, Ījabs. Tāpēc, manuprāt, var teikt, ka nevienas sāpes nav Dieva gribētas. Kāpēc svētie mīlēja ciešanas? Jo ar Jēzus Kristus nāvi uz krusta lāsts (sāpes) pārvēršas par pestīšanas līdzekļi. Mēs nevaram arī teikt, ka Tēvs gribēja, lai Viņa Dēls cieš. Nē! Viņš gribēja, lai Dēls mūs atpestī, bet lai to izdarītu, Dēls iemiesojās mūsu realitātē, kuras sastāvdaļa ir sāpes, un joprojām ir tajā klātesošs. Sāpes ir kļuvušas par sava veida tabernākulu jeb telpu, kur Dieva mīlestība visdziļāk un vispatiesāk manifistējas. Kādreiz priesteris Viktors Penjusš MIC man teica: “Kas ir atradis Dieva klātesamību sāpēs – ir atradis laimi.” Nevis sāpju dēļ, bet Mīlošās Klātbūtnes dēļ. Ciešanas ir Dieva tabernākuls un var pat apgalvot, ka nekur citur nevar piedzīvot tik dziļu vienotību ar Jēzu kā tieši tur, bet nevienas ciešanas pašas par sevi nav Dieva gribētas.
Pr. Dmitrijs: Es turos pa gabalu no cilvēkiem, kas apgalvo, ka zina, ko Dievs vēlas. Mēs varam mēģināt konceptualizēt realitāti un pat Dievu, bet šie mēģinājumi diez vai būs tuvu patiesībai, jo viss ir daudz sarežģītāk, nekā mums šķiet. Psiholoģizējošie teologi mēģina runāt, ka Dievs nevēlas, lai mēs ciestu, citi mēģina kaut kādā veidā attaisnot Dievu, pastāv taču vesela teoloģiskā disciplīna – teodiceja – kuras mērķis ir skaidrot ļaunuma pastāvēšanu, mūsu daļa ir tikai apklust šī noslēpuma priekšā. Godīga atbilde būtu – mēs nezinām, bet ticam, ka Dievs zina. Ja Viņš gribēs, dos mums iespēju to saprast.
Kādas atziņas guvāt, piedaloties šajā konferencē?
Ingrīda Trups-Kalne: Priecājos, ka šajā seminārā varējām ļoti atklāti runāt par sāpīgām tēmām, nevainojot viens otru, saprotot, ka nav vieglu un ātru risinājumu. Medicīnā mēs zinām, ka tad, ja sāp, tad tas ir dzīvs organisms, jo tikai “mirušajiem nekas nesāp”, tā arī Baznīcā runāt par sāpīgo ir zināma veselīgas reliģiozitātes izpausme. Dažiem kristiešiem gribas teikt – kāpēc runāt par sāpīgo, jādomā pozitīvi, jārunā par labo, taču kā psiholoģe varu apgalvot, ka psihiskās veselības izpausme ir izjust visu emociju gammu – gan negatīvās, gan pozitīvās emocijas. Savā darbā mudinu klientus atrast un izjust negatīvās emocijas, lai viņiem kļūtu labāk, lai viņi atgūtos no psiholoģiskām traumām, zaudējumiem un piedzīvotu dzīves garšu un prieku. Tā arī šajā seminārā bija ļoti svētīgi tikties klātienē, sajust vienam otra klātbūtni, just dzīvas emocijas un uzklausīt vienam otra sāpes, vilšanos un neizpratni, kā arī meklēt un rast cerību Kungā.
Pr. Dmitrijs: Mums vēl ejams tāls ceļš. Man patika uzdotais jautājums: “Kāpēc šajā konferencē nav priesteru?” Zem šī jautājuma es pamanīju zemtekstu tam, ka pastāv zināma opozīcija starp garīdzniekiem un lajiem, pat likās, ka ir pretenzijas pret garīdzniekiem par to, ka viņi uzurpē Baznīcas resursus. Tas man liek padomāt, vai mēs, garīdznieki, neesam pārāk tālu no tiem, kuriem kalpot ir mūsu pienākums. Te atkal atgriežamies pie sinodalitātes problemātikas.
Vai ir kādi konkrēti soļi, kas tiks sperti pēc šī semināra, ņemot vērā tur runāto?
Ingrīda Trups-Kalne: Semināra dalībnieki ļoti vēlējās, lai ar viņu sāpēm (sk. Vārdu mākoni) iepazīstinātu arī Baznīcas vadību Latvijā, bīskapus, viņi gribēja, lai viņi tiek sadzirdēti. Kā organizācija PAPA ceram piedāvāt arī turpmāk seminārus, veltītus šīm sāpēm (daudzas no šīm “sāpēm” jau bija aplūkotas un analizētas iepriekšējos attālinātajos semināros, kas bija veltīti profesionālās izdegšanas tēmai, garīgajai vardarbībai (https://pastoralie.lv/), ceram nākamo semināru veltīt laju lomai un līderībai, jo daudzi pastorālie kalpotāji – gan priesteri, gan laji – izdegot un pagurstot atstāj kalpojumu, līdz ar to aktualizējās jautājums, kā iesaistīt jaunus kalpotājus, kā būt līderim, kas garīgi aug pats un rāda ceļu un iedvesmo citus.
Pr. Dmitrijs: Kad jautāju – vai man atbildēt skaisti vai godīgi, man teica – godīgi. Tāpēc arī teikšu, kā ir, – no Daugavpils es vēl neredzu nevienu soli, kas tiktu sperts, bet kā vienu no iemesliem varu minēt to, ka mēs tā arī nenonācām pie kaut kādiem konkrētiem slēdzieniem. Bet, no otras puses, varbūt tas arī nebija mērķis? Brīžiem jautājuma uzdošana ir svarīgāka par atbildi.
Materiālu apkopoja Ieva Liede
Pārpublicēts no Liepājas un Kurzemes diecēzes laikraksta “Nāc”.
Seminārs notiks 2024. gada 10. oktobrī (17:00-21:00), kā arī semināram iespējams pievienoties atālināti. Klātienē pasākums notiks Rīgas Sv. Terēzes draudzes mājā, O. Vācieša ielā 6.
Semināru organizē Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) ar mērķi piedāvāt tālākizglītības iespēju pastorālā darba veicējiem, garīdzniekiem, psihiskās veselības aprūpes un sociālās jomas profesionāļiem, kā arī citiem klausītājiem, kuriem interesē teoloģijas un psiholoģijas starpdisciplinārā dialoga jautājumi.
Semināra pirmajā daļā paneļdiskusijas formātā pieaicinātie lektori piedāvās savu skatījumu uz Baznīcā aktuālo pastorālā darba problēmu (aktīvo draudzes locekļu skaita sarukšana, pastorālā darba veicēju izdegšana, jauniešu trūkums Baznīcā, aicinājumu krīze, laulību iziršana u.c.), sociālajiem, psiholoģiskajiem un teoloģiski pastorālajiem faktoriem.
Otrajā daļā aktīvā grupu darbā visi semināra dalībnieki tiks aicināti dalīties savā pieredzē un meklēt teoloģiskos, psiholoģiskos un sociālos resursus integrējošas pieejas sarežģīto pastorālo jautājumu risināšanai.
Šis teoloģijas un psiholoģijas dialogam veltītais seminārs pirmoreiz pēc pandēmijas notiks klātienē! Tā būs lieliska iespēja iepazīties ar Pastorālās aprūpes profesionāļu asociāciju (PAPA) un tās darbību, kā arī gūt stiprinājumu domu apmaiņā ar pastorālā darba profesionāļiem un citiem labas gribas cilvēkiem. Semināru muzikāli kuplinās daudzu kristiešu iemīļoti mūziķi – tenors Juris Vizbulis un pianists Toms Juhņevičs.
Lektori: tēvs Dmitrijs Artjomovs, MIC, Dr. theol. māsa Sofija Ošmjanska, Dr. theol. Santa Purmale, Bc. rel., RARZI maģistrante
Diskusiju vadīs pr. Pēteris Skudra, Bc. theol. un psiholoģe Ingrīda Trups-Kalne, Dr. psych. Grupu darbu vadīs Daina Žurilo, Mg. psych. un m. Emanuela Ceple, SJE, Lic. theol.
Dalības maksa: PAPA biedriem: 20,00 eiro (līdz 1. oktobrim), 25,00 (pēc 1. oktobra). Visiem pārējiem semināra dalībniekiem: 25,00 eiro (līdz 1. oktobrim), 30,00 eiro (pēc 1. oktobra). Semināra dienā skaidrā naudā – 35,00 eiro.
Pasākumā ir iespējams piedalīties attālināti vai arī saņemt pasākuma video ierakstu. Piedaloties attālināti būs iespējams uzdodot jautājumus paneļdiskusijas lektoriem un piedalīties darba grupā. Dalības maksa attālināti 28,00 eiro (līdz 1. oktobrim), 30,00 eiro (pēc 1. oktobra). Pasākuma ieraksts 20,00 eiro.
Dalības maksu lūdzam pārskaitīt uz PAPA kontu līdz 1. oktobrim.
Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) Reģistrācijas nr. 40008316318 SWEDBANK LV58HABA0551054316354
15. novembrī notika PAPA organizētais seminārs “Primum non nocere: kā atpazīt un izvairīties no garīgās vardarbības pastorālajā darbā“. “Primum non nocere” ir teiciens no latīņu valodas, kas nozīmē “vispirms nekaitē”. Semināra ievadā diskusijas vadītāja Daina Žurilo aktualizēja problēmu, ka Baznīcā mēs gribam uzticēties un atbalstīt viens otru, bet diemžēl bieži apzināti vai neapzināti nodarām otram sliktu, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi spēt to atpazīt un atbilstoši rīkoties.
Turpinājumā Ingrīda Trups-Kalne definēja, kas ir garīgā vardarbība un kas tai ir raksturīgs. Tā notiek tad, kad kāds cilvēks vai grupa izmanto reliģiskus uzskatus, lai kontrolētu vai pakļautu otru cilvēku. Visbiežāk tas notiek ģimenēs, draudzēs un reliģiskajās kopienās un var būt gan starp autoritāti un ticīgo, gan arī kopienas locekļiem savā starpā. Tā var izpausties, piemēram, iebiedējot otru vai manipulējot, izmantojot Svētos Rakstus kā pamatu moralizēšanai; sakot, ka mūsu kopiena ir tā labākā, ka esam “pareizāki”. Var būt situācijās, kad garīgais vadītājs rada atkarību no sevis, un cilvēks vairs nespēj pieņemt lēmumus bez garīgā vadītāja.
Dr. Aleksandra Koņevņina ir ārste-psihiatre, kā arī tiesu psihiatrijas eksperte un savā praksē ir sastapusies ar garīgas vardarbības gadījumiem. Emocionālā un garīgā vardarbība, kā arī citas vardarbības formas ir savā starpā saistītas, un galvenās pazīmes ir līdzīgas: kontrole pār otru cilvēku, nav vietas dialogam, sadarbībai, nav izvēles iespējas un cieņpilnas attiecības, kā arī nav novilktas skaidras robežas. Cilvēkam, kas veic vardarbību raksturīgi vainot otru un attaisnot sevi, uzstādīt augstas prasības, justies labākam un gudrākam par otru. Diemžēl ir novērojamas arī situācijas, kad cilvēki jauc vardarbību ar mīlestību, sakot, ka vēl jau tikai labu. Vēlas arī paturēt noslēpumā notikušo. Mūsdienās ir ārkārtīgi svarīgi izskaidrot cilvēkiem notiekošo, diskutēt. Visbiežāk par vardarbības upuriem kļūst personas, kurām ir zems pašvērtējums, kas sevi daudz vaino un bieži izjūt bailes.
Ko darīt, lai izvairītos no garīgās vardarbības? Svarīgākais ir novilkt robežas, īpaši attiecībā uz laiku, telpu, pārliecībām. Tad mēģināt sev godīgi pateikt, kur ir problēma. Un kam būtu jāmainās, lai situācijas atrisinātos? Savukārt tam sekojošā rīcība būs atkarīga no tā, kādu lomu ieņem šis cilvēks.
Teologs, ārsts un priesteris Andris Marija Jerumanis pievērsās vardarbības tēmai Katoļu Baznīcā. Baznīcā vardarbība pastāv un notiek tad, ja pret cilvēku slikti izturas garīgas autoritātes vārdā vai garīgā kontekstā. Līdz ar to tā var būt arī, piemēram, fiziska vai seksuāla vardarbība reliģiskā kontekstā (sal. definīcija no International Cultic Studies Association). Garīgā vardarbība bojā cilvēka attiecības ar Dievu un cilvēka iekšējo būtību. Attiecības vairs neveidojas ar Dievu, bet gan ar pāridarītāju. Kā garīgās vardarbības iemeslus pāvests dokumentā Kristus dzīvo min: vēlmi dominēt, dialoga un caurskatāmības trūkumu, kā arī klerikālismu, t.i., cilvēkus, kas domā, ka pieder grupai, kuriem ir visas atbildes (sal. Kristus dzīvo, 98). Ir ārkārtīgi svarīgi kā garīgos līderus izvēlēties cilvēkus, kas ir nobriedušas personības, lai viņi varētu pretoties varas spējai korumpēt cilvēku.
Ko nozīmē paklausība? Etimoloģiski tas nozīmē “klausīties, ļaut sevi vadīt”. Tas nenozīmē aklu paklausību, bet būt brīvai personai, kas paklausa, tā cenšas saprast, kas tiek prasīts, izšķiršanas meklēšana. Paklausībai jābūt nobriedušai. Autoritātei savukārt ir jāpalīdz augt otram cilvēkam. Garīgā vidē paklausība, pazemība un autoritāte bieži tiek nepareizi izprasta.
Kā pareizi īstenot garīgo aprūpi? Pirmkārt, cilvēks ir jāuzklausa. Otrkārt, izvērtēt situāciju ar drosmi, maigumu un iejūtību, lai palīdzēt atpazīt patiesību. Treškārt, saprast, kur cilvēks grib iet, dot viņam brīvību. Katram cilvēkam ir savs ceļš, savs temps kādā viņš dodas uz priekšu.
Teologs un Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls uzsvēra, ka ticība, kas tiek uzspiesta, vairs nav ticība, tai ir jabūt brīvai, kā arī brīvām jābūt visām tās izpausmēm. Garīgums ir pats esamības centrs, un ar garīgumu saistītie jautājumi var viegli ievainot.Svarīgi, lai cilvēkam būtu tādas garīguma formas, kas cilvēkam palīdz dzīvot labāku dzīvi. Vācu teoloģe Dorisa Reizingera izšķir trīs garīgās vardarbības veidus: garīgo nolaidību, kad kāds nav pildījis savu pienākumu un dod standartizētas “gatavās receptes”. Kā piemērus mācītājs min zvaigžņu bērnu vecākus, kuriem nav iespējas apbedīt savus priekšlaicīgi dzimušos un jau mirušos bērniņus, kā arī savā ziņā mierināšanu pēc tuvinieka zaudēšanas, jo ar to pasakām, ka mēs zinām labāk, un nedodam cilvēkam laiku izsērot. Otrkārt, garīga manipulācija. Tā piesaista cilvēku kādai kopienai, konkrētai personai, kas kontrolē un saka priekšā, ko tev darīt ar savu dzīvi. Īpaši uzmanīgi jābūt ticības sākumā. Trešais – atsaucoties uz reliģiskām normām, ierobežot cilvēktiesības, piemēram, neļaut otram doties pie ārsta vai veikt medicīniskās procedūras.
Ko darīt garīgās vardarbības situācijās? Uzticēties saviem instinktiem. Ja jūt, ka šīs attiecības nav veselīgas, tad izvairīties no tām. Nemēģināt izglābt kopienu, kas nav veselīga, bet pašam sevi. Atrast draugu, kam vari uzticēties un izrunāties. Nepalikt vienam.
Noslēgumā bija ļoti saistoša diskusija, atbildot uz daudzajiem dalībnieku iesūtītajiem jautājumiem.
Primum non nocere*: kā atpazīt un izvairīties no garīgās vardarbības pastorālajā darbā
* Vispirms nekaitē (Hipokrāts)
Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija aicina Jūs uz starpdisciplināru semināru un diskusiju. Seminārs notiks 2023. gada 15. novembrī (18:00-21:00), tiešsaistē platformā Zoom.
Lektori: Ārste psihiatre, tiesu psihiatrijas eksperte Dr. Aleksandra Koņevņina Priesteris un teologs Andris Marija Jerumanis, Dr. theol. Mācītājs un teologs Linards Rozentāls, Dr. theol. Diskusiju vadīs psiholoģes Daina Žurilo, Mg. psych. un Ingrīda Trups-Kalne, Dr. psych.
Dalības maksa ar pārskaitījumu 20,00 eiro (lūdzam samaksāt līdz 13. novembrim). Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija Reģistrācijas nr. 40008316318 LV58HABA0551054316354
Semināru organizē Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) ar mērķi piedāvāt tālākizglītības iespēju pastorālā darba veicējiem, garīdzniekiem, psihiskās veselības aprūpes un sociālās jomas profesionāļiem, kā arī citiem klausītājiem, kuriem interesē teoloģijas un psiholoģijas starpdisciplinārā dialoga jautājumi.
Ir ļoti satraucoši dzirdēt, ka seksuāla vardarbība pret bērnu ir izplatīta problēma mūsdienu sabiedrībā un absolūti lielākā daļa šo briesmīgo noziegumu paliek apslēpti, jo pāridarītāji ir ģimenes locekļi, vecāku draugi vai citi tuvi cilvēki. Kā pamanīt, ka līdzās ir bērns, kurš cieš no vardarbības, un kā rīkoties, lai viņam palīdzētu? Aicināju uz sarunu Ingrīdu Trups-Kalni, Dr. psych.
Pēc kādām pazīmēm vecākiem un citiem līdzcilvēkiem atpazīt, ka bērns ir cietis no seksuālas vardarbības?
Nav tādu skaidru pazīmju, kas nepārprotami liecinātu par tieši seksuālu vardarbību, jo visi vardarbības veidi atstāj diezgan līdzīgas pazīmes, piemēram, psihosomātiskas sūdzības: bērnam sāp galva, vēders, slikti guļ. Tas var būt gan no emocionālas, gan fiziskas, gan seksuālas vardarbības. Ir arī nepārprotamas pazīmes, piemēram, asiņaina, aptraipīta apakšveļa vai iestājusies grūtniecības, vai seksuāli transmisīvas slimības, kuras bērns citādi nemaz nevarētu iegūt. Bērns mainās emocionāli – kļūst noslēgts, aizkaitināts, nokaunējies, viņam var parādīties problēmas skolā, mācībās. Mainās viņa uzvedība, dažreiz bērns var dot neskaidras norādes, uzdot jautājumus it kā par kādu citu cilvēku. Var parādīties jauni draugi, paziņas, mājās nest dārgas dāvanas, naudu. Svarīga pazīme ir tas, ka bērns baidās ar kādu cilvēku palikt viens, cenšas izvairīties no kāda cilvēka, tas varētu liecināt par jebkura veida vardarbību.
Tas jau ir tikai dabiski, ka mazs bērns baidās palikt ar svešu cilvēku.
Nē, nevis svešu, bet pazīstamu cilvēku, piemēram, patēvu, brālēnu vai kādu citu, kas varētu būt nodarījis pāri.
Mēdz teikt, ka tie, kas ir varmākas, bieži uz āru cenšas izskatīties nevainīgi, ir draudzīgi u.tml. Ā, un tieši tāpēc var rasties jautājums, kāpēc bērns pēkšņi baidās palikt ar tik jauku cilvēku kopā?!
Jā, jo seksuālā vardarbība tomēr bērnam rada mulsuma, neadekvātuma sajūtu. Seksuāla vardarbība var izraisīt arī seksuālu uzbudinājumu, bērns var piedzīvot arī patīkamas izjūtas, tomēr tas nāk kopā ar kaut kādu nepatiku, mulsumu, nesapratni, kas te notiek. Tāpēc viens no preventīvajiem ieteikumiem bērniem ir – tev ir jāsaka nē, ja kaut kas tev rada iekšēju diskomfortu vai mulsumu. Tu pat vari nesaprast, kas tas ir, bet, ja tev ir iekšēji nepatīkama sajūta, tad tev ir pilnas tiesības teikt: nē, man tas nepatīk, nedari to. Būtībā tāda iekšējā kautrība, kauns ir arī pasargājoša sajūta.
Bērnu un jauniešu seksuālās uzvedības izvērtēšanas luksoforā* zem sarkanās gaismas minētas daudzas tādas pazīmes, kas liecina, ka bērns ir ļoti seksualizēts. Vai tad, ja bērns ir piedzīvojis seksuālu vardarbību, viņam sāk rasties nedabiska interese par šo?
Jā. Arī tad, ja bērns redz kaut ko nepiemērotu, piemēram, pornogrāfiju vai kādu cilvēku seksuālas darbības, kas viņam nav saprotamas, vecumam atbilstošas, tas viņam rada traumu. Tāpēc seksuāla vardarbība ir arī tad, ja bērna klātbūtnē vecāki nodarbojas ar seksu. Traumas pārstrādē bieži ir tā, ka psihe mēģina pati sevi dziedināt, vēl un vēl atgriežoties pie traumatiskajām atmiņām.
Jebkuru vardarbības veidu bērni intuitīvi pārstrādā, to attēlojot zīmējumos, rotaļās, viens ar otru to izspēlējot. Viņu interese ir saistīta ar to, ka mēģina atbrīvoties no šīs traumatiskās pieredzes. Diemžēl ir arī ļoti liels risks, ka bērni, kuri tika izmantoti, pēc tam paši kļūst varmākas vai arī iesaistās nedrošās seksuāla rakstura attiecībās. Provokatīvā veidā viņi caur to neapzinātā veidā atgriežas iepriekš piedzīvotajā situācijā, taču izspēlē to pēc cita scenārija. Tāpēc var gadīties, ka vardarbību piedzīvojuši bērni dīvaini uzvedas, it kā paši tajā atkal lienot.
*Bērnu un jauniešu seksuālās uzvedības izvērtēšanas luksofors, kurā izšķirta dabiska (zaļš), satraucoša (dzeltens) un problemātiska (sarkans) uzvedība noteiktos vecumposmos. Materiāls pieejams e-studiju kursā vecākiem un speciālistiem: www.stopwykorzystywaniu.pl/lv/
Kas tas ir par psiholoģisko mehānismu, ka upuri paši pēc tam kļūst par varmākām?
Mainās lomas, es vairs neesmu tas, pret kuru tika vērsta vardarbība, bet tagad esmu tas stiprais, varenais. Tāpat kā vecāki, kuri paši tika sisti, pēc tam sit savus bērnus. Tāds neapzināts mehānisms, kā izspēlēt šo situāciju citādākā veidā. Un vēl mūsu seksualitātē spēcīgi darbojas nosacījuma refleksi – ja cilvēkam pirmais seksuālais uzbudinājums bija saistīts ar briesmīgu, traumatisku pieredzi, tad var sanākt, ka pēc tam viņu seksuāli uzbudina tikai kaut kas tāds. Un arī seksuālās perversijas bieži vien cilvēkiem ir izveidojušās saistībā ar savdabīgām pieredzēm. Seksualitāte ir neparasta lieta, var rasties tādas gaumes, kur grūti saprotams, no kurienes tās nāk.
Intuitīvi nojaušam, ka seksuāla vardarbība ir milzīgs ļaunums, bet gribu tevi lūgt tā racionāli paskaidrot šādas pieredzes negatīvās sekas?
Tas grauj bērna ticību pasaulei, uzticēšanos cilvēkiem. Pieredzētā dēļ cilvēkam var būt nepatīkami jebkādi pieskārieni, tuvība. Bieži tas ļoti ietekmē cilvēka seksuālo dzīvi. Dažreiz cilvēkiem ir smagi sapņi, post traumatiskais sindroms, baidās no kaut kādām nekaitīgām situācijām. Tāpat nosliece uz depresiju, agresiju, pašnāvībām, dažāda veida atkarībām (alkohola, narkotikām u.c.), ēšanas traucējumiem, personības traucējumiem. Ir grūtības pieņemt savu dzimuma identitāti un seksualitāti. Cieš pašvērtējums. Ir grūtības veidot attiecības. Un par notikušo ir ļoti grūti runāt, jo seksualitāte ir īpaši personīga sfēra. Un īpaši personīgas lietas cilvēki parasti tur sevī. Līdz ar to ir jāiegulda liels darbs, lai varētu sadziedēt bērnībā cirstās brūces.
Vai pašnāvību iemesls ir sagrautais pašvērtējums?
Visbiežāk pašnāvības pamatā ir depresija. Cilvēks izjūt bezcerīgumu, netic, ka ir iespējams kaut kas labs, ka cilvēki var būt patiesi, ka kāds var patiesi mīlēt, šķiet, ka visiem ir tikai savas iegribas, bet par tevi kā cilvēku neviens neinteresējas. Pašnāvību iemesls drīzāk ir šis – nevienam es neesmu vajadzīgs, neviens mani patiesi nespēj mīlēt.
Mani mazliet mulsina formulējums, ka sešpadsmitgadnieks ir bērns, tajā pašā laikā popkultūrā kā normāla tiek atspoguļota seksuāla tuvība starp šāda vecuma jauniešiem (aicina domāt par prezervatīviem, izsargāšanos, tagad arī diskusija par to, no kāda vecuma pieļaujama dzimuma maiņa). Varbūt tev ir kāds komentārs par to?
Tur ir svarīgi, vai ir abpusēja piekrišana. Sākot ar 16 gadiem šāda jauniešu uzvedība, ja ir abpusēja piekrišana, nav uzskatāma par seksuālu vardarbību. Taču ir jārunā par šādu attiecību fiziskajām, emocionālajām un garīgajām sekām, kas atstāj iespaidu uz tālāko jaunieša dzīvi. Dažreiz vecāki tam nepievērš uzmanību, atstāj visu pašplūsmā.
Bet ja ir zem 16?
Tad nevar. Ja sešpadsmitgadīgais ar četrpadsmitgadīgo, tad sešpadsmitgadīgais ir pārkāpis likumu.
Bet ja abi ir četrpadsmitgadīgi?
Tad tā ir kaitējoša seksuāla uzvedība. Tie ir bērnu seksuāla rakstura izteikumi vai darbības, kas neatbilst viņu vecumposmam un var nodarīt kaitējumu pašam vai citiem bērniem. Kad biju Dardedzes seminārā, stāstīja par gadījumu, kad sākumskolas bērni, saskatījušies filmas, tualetē mēģinājuši to atdarināt. Tad viņi domājuši, vai vispār ir vērts iesaistīt policiju, jo tas tos bērnus tikai vēl vairāk traumēs. Taču skaidrs ir tas, ka bērni ir jāsargā no viņiem nepiemērotas informācijas, no pornogrāfijas, kas ir pārāk viegli pieejama, un par notikušo ar bērniem jārunā, ja nepieciešams, jāiesaista psihologs.
Vai tikai pornogrāfijas? Ir taču filmas, kurās ir nofilmēts dzimumakts?
Tāpēc jau ir apzīmējumi +12. Tā ir vecāku atbildība. Ļoti svarīgi, kad sāk runāt par seksualitāti, neatstāt bērnus vienus ar šo informāciju. RARZI maģistrante Inga Svētiņa pētīja, kur jaunieši gūst šāda rakstura informāciju, un izrādījās, ka lielākā daļa to iegūst no filmām, tad sanāk, ka viņi paliek bez kompetenta skaidrojuma. Viņi kaut ko redz, kaut kādas emocionālas sekas viņiem ir, bet kā to saprast, interpretēt – tajā viņi paliek vieni. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu kāds pieaugušais, ar kuru viņi var to apspriest. Svarīgi arī ar bērnu pārrunāt sava ķermeņa robežas. Bērnam jāzina intīmo ķermeņa daļu nosaukumus, ka ir tādas ķermeņa daļas, kurām nedrīkst ļaut citiem pieskarties, kuras nedrīkst rādīt citiem (izņemot ārsta vizīti), kā arī pašam to nedarīt attiecībā pret citiem. Jāmāca arī bērnam teikt nē, ja jūt mulsumu, nepatīkamas izjūtas.
Kā vecākiem zināt, ko kurā vecumā stāstīt?
Bērns uzdod jautājumus un vajag censties uz tiem atbildēt, nevis piedomāt kaut ko klāt. Kā tai anekdotē, ko stāstīja ģimeņu psihoterapeite Gaļina Masļeņikova: Bērns atnāk mājās un prasa: „Tēti, kā taisa dēlu?” Viņš sakautrējas un aizsūta pie mammas. Jautā mammai: „Kā taisa dēlu?” Mammai arī kaut kā neērti, aizsūta pie vecmāmiņas. Zēns jautā: „Vecmāmiņ, kā taisa dēlu?” Viņa saka: „Ko tieši tu gribi zināt?” „Mums svētdienas skolā mācīja: „Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā,” – bet ko vajadzēja darīt ar dēlu?” (Zēns gribēja, lai paskaidro, kur jāliek roka, apzīmējot sevi ar krusta zīmi, izsakot vārdu “Dēla”.) Dažreiz vecāki domā, ka viņiem jāizstāsta teju vai visa seksa tehnoloģija, bet bērns ne tam gatavs, ne viņam to vajag. Svarīgi runāt tik daudz, cik bērns ir gatavs uztvert, cik viņš grib zināt, un viņam piemērotā veidā.
Atgriežoties pie tā, kā pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā un kurā brīdī sākt uztraukties?
Bērns kļūst nerunīgs, noslēgts, izvairīgs, baidās tikties ar kādu cilvēku, izvairās no cilvēka, ar kuru sākumā bija ļoti labas attiecības. Piemēram, agrāk ļoti patika futbola treniņi, bet tagad negrib iet, jo varbūt treneris ir uzmācies vai zēni ģērbtuvēs pāri darījuši.
Bet varbūt treneris vienkārši sabļāvis?
Arī varbūt. Tas nav viennozīmīgi – varbūt sabļāvis, bet kaut kas ir noticis. Tās ir pazīmes, kas ir raksturīgas ne tikai seksuālai vardarbībai. Uz to norāda arī psihosomātika: sākas nesaprotamas galvas sāpes, vēdera sāpes, vemšana. Citreiz sākas čurāšana, kakāšana gultā, biksēs. Miega traucējumi. Arī pusaudzim. Briesmīgi sapņi, slikts miegs. Bērna zīmējumos parādās ļoti izzīmēti dzimumorgāni vai kaili cilvēki. Ja viss ir kārtībā, bērni zīmējumos tā nezīmē. Mazāki bērni spēlējoties ar lellēm vai bērni savā starpā to atdarina – guļas viens otram virsū, kaut ko bāž viens otram. Tas var liecināt par pieredzētu seksuālu vardarbību. Vai arī kaut kādi neparasti jautājumi, kas liek aizdomāties, no kurienes viņš to zina, ja skolā neko tādu nemāca. Izvairās no fiziska kontakta – agrāk tas patika, bet tagad nepatīk. Var būt arī paškaitējošā uzvedība – sevi graiza ar žileti, piededzina ar cigaretēm u.c. Tās gan var būt arī emocionālas vardarbības sekas. Dažreiz sāk ģērbties pārspīlēti izaicinoši, vai arī tieši otrādi – sāk kaut ko slēpt, velk apģērbu ar garām rokām. Riska faktors ir ģimenes vide, kur bērni netiek pieskatīti, kur vecāki neinteresējas, kā viņi pavada laiku, tādēļ daudz sēž internetā, kur nav nekādu filtru.
Kas ir raksturīgi varmākām?
Nav tāda vienota portreta. Bet, runājot par to, kā viņi to dara, – sākumā vispirms iedraudzējas, pieradina pie sevis, iemāna ar visādām mantām, kādām patīkamām lietām, cenšas noskaidrot bērna intereses, bet pēc tam sāk viņu vainot, biedēt un šantažēt.
Ja visbiežāk cieš bērni, kuriem nav sirsnīgu attiecību ar vecākiem, kuri ir atstāti novārtā, tad kā mēs kā kristieši viņus varam pamanīt un par viņiem parūpēties? Vai mēs vispār kaut ko varam?
Varam. Vajag veidot grupas, jauniešu kopienas, kurās tiek ievēroti cieņpilnas tuvākmīlestības principi.
Ir bērni, pret kuriem vecāki izturas ārkārtīgi nežēlīgi, bet tas, ka pret viņiem citā vidē, piemēram, priesteris, skolotājs, katehēts, psihologs vai sociālais darbinieks, izturas cieņpilni, ir pasargājis, un viņi nav kļuvuši tādi kā viņu vecāki. Cieņpilna attieksme nozīmē, ka par tevi interesējas, rūpējas, kopā pavada laiku, uzklausa.
Man, atceroties savus pusaudža, jaunieša gadus, baznīcā ļoti patika, ka prāvests ar mums parunājās, ļāva plānot dažādas aktivitātes, svētceļojumus, adorācijas. Mēs bijām kopā arī līdzīgiem jauniešiem. Tāpēc es domāju, ka cieņpilna attieksme, uzklausīšana, tas, ka konfidenciāli vari uzticēt savas bēdas, noslēpumus, var kompensēt to, ko ģimenē nav saņēmuši.
Ko psiholoģija piedāvā bērniem, kas ir cietuši? Kā psiholoģija var palīdzēt?
Ir specifiskas metodes. Tā ir traumas pārstrāde – ir jāatgriežas tajā notikumā, tas jāizdzīvo vēlreiz, jāizstāsta, kas ar tevi bija noticis, jāizdzīvo tās emocijas, jārunā par to. Būtībā jāatgūst kontrole pār savu dzīvi, jo tad, kad tevi izmanto, kad esi piedzīvojis vardarbību, tad ar tevi kaut kas notika, bet te ir svarīgi atgūt kontroli par to, ka jā, es saprotu, kas ar mani notika. Bieži vien viņi pat ne līdz galam saprot, kas notika, domā, ka paši bija vainīgi, jo bieži vien varmāka viņus šantažē: tu nevienam nedrīksti stāstīt, ja stāstīsi, tad es mammu nositīšu vai par tevi sliktu izstāstīšu, tāpat tev neviens neticēs. Cilvēkam ir svarīgi atgūt pašapziņu, pašvērtējumu un savu robežu apziņu, jo bieži vien šie bērni, kas nav apzinājušies, kas ar viņu notika, pēc tam ir viegli upuri prostitūcijai, suteneriem u.tml.
Jo viņiem nav robežu?
Jā, jo kāds ir pārkāpis manas robežas, un es vairs nespēju tās noturēt, Protams, sekas paliks vienmēr. Nav iespējams šo notikumu pilnīgi izdzēst no apziņas. Taču varam uz to paskatīties no cita skatupunkta. Ir speciālas tehnikas, piemēram, kur izmanto acu kustības (EMDR, Eye Movement Desensitization and Reprocessing), kas aktivizē iekšējo traumatisko atmiņu pārstrādes mehānismu nervu sistēmā. Noteikta veida acu kustības ļauj piekļūt iedzimtajam fizioloģiskajam traumatiskās informācijas pārstrādes mehānismam, kas rada psihoterapeitisko efektu. Tā ir zinātniski pamatota tehnika. Traumas pārstrādē ir svarīgi sajust, ka kāds tev tiešām tic, vēlas palīdzēt, ir gatavs uzklausīt tavu stāstu, gatavs pieņemt tavas emocijas. Cietušajam ir jāatgūst saikne ar jūtām un domām, sevis paškontrole.
Daudziem liekas, ja tas ir noticis sen, tad tas jau nekas, viss ir pagājis. Pat ja tas notika tad, kad cilvēkam bija trīs vai pieci gadi, tik un tā par to ir jārunā, tas ir jāverbalizē, jo tādā veidā mēs saslēdzam emocijas ar domām, atziņām un tā atgūstam kontroli pār to, kas ar mums ir noticis, saprotam, kas tas ir. Arī apzināmies sekas un saprotam, kā tas ietekmē manu tagadējo dzīvi. Piemēram, ja sieviete jūt, ka viņai katrs pieskāriens ir riebīgs. Ja viņa ir sapratusi, no kurienes tam kājas aug un mēģina ar to strādāt, tad var savam nākamajam vīram par to pastāstīt. Un tas var būt ļoti dziedinoši, ja saņem tieši pretēju attieksmi, nekā bija pieredze bērnībā.
Ko vecākiem darīt, ja pamana satraucošas pazīmes?
Vispirms vajag jautāt bērnam. Jautāt vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Aptaujāt skolotājus, trenerus, viņa draugus, mēģināt ievākt informāciju. Pavērot viņu, kā tas attīstās, vai kļūst sliktāk. Varbūt vienkārši sastrīdējās ar draugu, pagāja nedēļas divas, un viss ir atkal kārtībā. Vai neparādās kaut kādas pazīmes no luksofora sarkanās zonas. Svarīgi ir neatstāt bez ievērības šos signālus un interesēties par viņu. Attiecības ir jāveido, lai bērns ir atklāts, lai viņš stāsta, lai uzticas vecākiem.
Bet ko darīt, ja aizdomas ir jau ļoti satraucošas?
Tad jāaprunājas ar speciālistu. Es ieteiktu zvanīt uz Dardedzi, jo tur ir speciālisti ar pieredzi, kas palīdzēs saprast, vai ir jāiesaista arī policija un citas iestādes. Galvenais nepalikt vienam ar šo informāciju. Tāpat arī kaut kādās iestādēs, ja skolotāja vai psihologs kaut ko uzzina, tad to pārrunā ar supervizoru vai direktoru, izvērtējot, vai ir jāceļ trauksme un jāziņo vai arī var pavērot un paskatīties, kas būs tālāk. Tāpat arī iestādē, internātskolā vai kur citur – svarīgi apspriesties ar vadību, speciālistiem, vecākiem, iesaistītajiem un tad pieņemt lēmumu. Tas ir grūts lēmums, bet, ja ir nepārprotami, tad ir jārīkojas.
Es lasīju, ka bērnam ir svarīgi viņu tikai vienreiz procesuāli pratināt.
Dardedzē ir speciāla pratināšanas telpa, ar video ieraksta kamerām, kur ir lelles un citi elementi. Pratināšanu bērna gadījumā drīkst veikt tikai psihologs. To visu nofilmē, lai nevajadzētu vēlreiz simts reizes stāstīt vienu un to pašu.
Cik liela ir iespēja, ka vecāki, pārāk saasināti kaut ko uztverot, ietekmē bērna liecību? Vai var gadīties, ka tās ir kaut kādas bērna fantāzijas?
Arī var būt. Dažreiz mazi bērni to, ko redzēja naktī sapnī vai kaut kur citur, sajauc ar realitāti. Mūsu atmiņa var radīt arī viltus atmiņas. Tomēr ir jādomā, kur bērns varēja iegūt šādu informāciju. Ir svarīgi visu pārbaudīt, ir jāuzticas bērnam, nedrīkst bērnu vainot, ka pats vainīgs, ka viņš visu izdomājis. Tas, kurš piedzīvojis vardarbību, bieži izjūt kaunu, vainu, bailes. Dažreiz par seksuālo vardarbību bērns kādam pastāsta ilgāku laiku pēc notikušā, un tad ir grūtāk saprast, kas toreiz notika. Taču laiks nedziedē šo traumu, dažreiz kļūst tikai sliktāk, vai arī bērns adaptējas šai pieredzei, taču nekad neaizmirst.
Vai psihologs var atšķirt šos gadījumus?
Jā, var. Vajag ar bērnu runāties, paskatīties zīmējumus, ir arī specifiskas aptaujas, testi. Nepieciešama saruna ar vecākiem. Būtībā klīniskie psihologi bāriņtiesas vai policijas uzdevumā veic izpēti, bet nevis, lai noskaidrotu, kurš bērnu izmantoja, bet gan, vai bērna uzvedībā ir pamanāmas vardarbības pazīmes. Viņi nevar pateikt 100%, ka tas tā bija, bet ka ir kaut kādas pazīmes, kas var liecināt par iespējamo vardarbību.
Vai emocionālā vardarbība, kad bērns redz neatbilstošu saturu, arī parādītos šādos testos?
Rīgas Augstākajā reliģijas zinātnes institūtā (RARZI) jau vairāk kā desmit gadus ir profesionālā maģistra studiju programma ar kvalifikāciju pastorālais konsultants, bet šogad pavasarī tika nodibināta Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija. Šajās abās iniciatīvās lielu artavu ir ieguldījusi RARZI Studiju programmas direktore Ingrīda Trups-Kalne. Jautāju viņai, kas ir pastorālais konsultants un kā augstskola sagatavo šim darbam.
Kas vispār ir garīgā jeb pastorālā aprūpe? Kam un kad tā ir nepieciešama?
Paldies par iespēju runāt par šiem jautājumiem laikā, kad kovidkrīze, karš Ukrainā, finansiālā nestabilitāte un neskaidrība par nākotni ir izraisījusi tik sarežģītu situāciju pasaulē un Baznīcā un aktualizējusi pārdomas par dzīves jēgu, labo un ļauno, cilvēka dvēseli, ticību, paļāvību un cerību. Šobrīd mēs visi jūtamies satricināti un ievainoti, tādēļ rūpes, garīgā jeb pastorālā aprūpe ir nepieciešama mums visiem.
Pastorālās aprūpes vienkāršu, taču zīmīgu skaidrojumu sniedz šī jēdziena vācu un krievu valodā lietotie termini – Seelsorge (vācu val.) vai dušepopečičeļstvo (krievu val.). Burtiski tulkojot – dvēseļu aprūpe, darbības, kas fokusētas uz cilvēka dvēseli, par kuru kāds rūpējas. Angļu valodas termins pastoral care – burtiski – priestera/mācītāja aprūpe, akcentē to, ka par dvēseli rūpējas ordinēts kalpotājs. Vārds pastorāls ir cēlies no vārda latīņu vārda pastor – ‘gans’, kas liek mums atcerēties Jēzu kā Labo Ganu, kas rūpējas par savām avīm.
Ierasts domāt, ka garīgu aprūpi sniedz priesteri, klostermāsas, bet RARZI izglītības programma Pastorālais konsultants lauž šo stereotipu. Te studē laji – vīrieši un sievietes. Kas ir pastorālais konsultants un kāda ir viņa misija?
Protams, Jēzus – Dievs, ir mūsu Gans un dvēseļu aprūpētājs, taču Viņš arī mūs aicina līdzdarboties rūpēs par cilvēku dvēselēm, to pestīšanu un garīgo izaugsmi. Pirmkārt, tie, protams, ir priesteri, diakoni un klostermāsas, kas katrs savā īpašā veidā gatavojušies sniegt garīgo aprūpi, ieguvuši atbilstošu izglītību, un tas ir viņu aicinājums. Taču arī laji ir aicināti iegūt atbilstīgu teoloģisko un pastorāli psiholoģisko izglītību, lai kalpotu pastorālās aprūpes jomā.
Garīgo aprūpi sarežģītās dzīves situācijās ar uzklausīšanu, aizlūgšanu, garīgo un emocionālo atbalstu līdzcilvēkam var sniegt ikviens kristietis. Taču ne vienmēr viņi atbilstīgi sagatavoti, lai darītu to kompetenti. Ir gadījies dzirdēt, ka kristieši bez piemērotas teoloģiskās un psiholoģiskās formācijas cilvēkus ir psiholoģiski ievainojuši vai izplatījuši nezinātniskas un teoloģiski maldīgas idejas. Pastorālā konsultēšana ir viena no pastorālās aprūpes jomām. Lai vairāk iepazītos ar pastorālo konsultēšanu, to, kāda ir tās būtība un kādā veidā tā ir izplatīta dažādās kristīgajā konfesijās pasaulē, iesaku izlasīt mūsu lektores Ineses Lietavietes rakstu “Pastorālā konsultēšana – dialogs starp reliģiju un zinātni”,kas ir publicēts 2020. gada “Katoļu Kalendārā”, kā arī www.katolis.lv.
RARZI 2009. gadā radās ideja izveidot profesionālā maģistra studiju programmu ar kvalifikāciju pastorālais konsultants, lai laji varētu labāk kalpot Baznīcā un citās institūcijās: slimnīcās, cietumos, sociālās aprūpes iestādēs. Taču šādas profesijas nebija LR Profesiju klasifikatorā, tādēļ, lai varētu licencēt studiju programmu, RARZI pārstāvji kopā ar citu konfesiju profesionāļiem izveidoja pastorālā konsultanta profesijas standartu, kas kopš 2010. gada 14. decembra ir iekļauts Profesiju klasifikatorā. Nesen šis standarts tika aktualizēts un pārstrādāts. Tagad tas skan šādi:
„Pastorālais konsultants ir speciālists, kurš ieguvis augstāko izglītību reliģijā vai teoloģijā un profesionālo kvalifikāciju pastorālajā konsultēšanā, kas veic vienas vai vairāku personu, ģimeņu un grupu garīgo aprūpi un konsultēšanu, integrējot reliģiskos resursus un humanitāro, sociālo un izglītības zinātņu atziņas, lai veicinātu personības vispusīgu garīgo un psiholoģisko attīstību, kā arī lai sniegtu atbalstu daudzveidīgu garīgu, psiholoģisku un sociālu problēmu risināšanā. (..) Pastorālais konsultants strādā reliģiskajās draudzēs un institūcijās garīgās aprūpes un izglītības jomā, un atbilstoši savai kompetencei var veikt katehēta, garīgās aprūpes veicēja, ģimeņu konsultanta pienākumus. Pastorālais konsultants var veikt kapelāna pienākumus veselības un sociālās aprūpes iestādēs, ieslodzījuma vietās, militārajās struktūrās un citos uzņēmumos, kā arī sniegt pakalpojumus privātpraksē.”
Ar ko pastorālā konsultēšana atšķiras no psihologa konsultācijas un vienkārši rekolekcijām?
Pastorālā konsultēšana ir samērā līdzīga psihologa konsultācijai, taču atšķirība ir konsultanta sagatavotībā un konsultācijas mērķos un saturā. Psiholoģiskā konsultēšana, kā to ir definējušas J. Ļevina un K. Martinsone, ir psihologa un klienta brīvprātīga sadarbība, kas izpaužas kā īpaši veidots dialogs, lai palīdzētu klientam risināt psiholoģiskas grūtības un / vai sekmētu izaugsmi. Psihologs ar atbalstu, iedrošināšanu, aktīvas uzklausīšanas u.c. metodēm un tehnikām palīdz formulēt mērķus, izpētīt problēmas aspektus, aktualizēt resursus, pieņemt lēmumus, plānot darbību.
Pastorālais konsultants arī dara to pašu, izmanto līdzīgas izvērtēšanas un terapeitiskās sarunas vadīšanas tehnikas, taču, kā norāda Gatis Līdums, pastorālais konsultants ir kompetents strādāt ar reliģiskajiem jautājumiem, integrējot tos plašākā klienta dzīves kontekstā, kā arī aicināts sekmēt klienta garīgo un morālo attīstību, padziļināt ticības izpratni, būt par līdzgaitnieku garīgās izaugsmes procesā. Pastorālajā konsultēšanā konsultants balstās uz Svēto Rakstu autoritāti un savas Baznīcas mācību, kā arī humanitāro un sociālo zinātņu atziņām. Rekolekcijās pastorālā konsultēšana ir organiska sastāvdaļa, jo parasti rekolekcijās ir iespējamas individuālas sarunas ar priesteri vai rekolekciju vadītāju.
Kādus priekšmetus un kāpēc RARZI jāstudē cilvēkam, kas vēlas kļūt par pastorālo konsultantu; citiem vārdiem – kādas zināšanas un prasmes ir nepieciešamas, lai veiktu šo darbu?
Lai veiktu savu kalpojumu, pastorālajam konsultantam ir jāprot klienta problēmu vai situāciju aplūkot un analizēt no teoloģijas un Baznīcas mācības, kā arī sociālo zinātņu skatupunkta. Tādēļ viņam jāiegūst laba formācija teoloģijā, kā arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs. RARZI maģistra programmas studenti sākumā iegūst bakalaura grādu reliģijas zinātnēs vai teoloģijā un tad maģistra programmā padziļina teoloģiskās zināšanas Bībeles teoloģijā, dogmatikā, morālteoloģijā, pastorālteoloģijā katehētikā un garīgās dzīves teoloģijā. Atsevišķos gadījumos, ja pirms tam ir iegūts bakalaura grāds kādā citā nozarē, sākumā ir jāapgūst katoliskās teoloģijas pamatkurss RARZI mūžizglītības programmā, un tad var iestāties maģistra programmā un iegūt pastorālā konsultanta kvalifikāciju. Paralēli teoloģijas studijām studenti padziļina zināšanas antropoloģijā, ētikā un komunikācijas zinātnēs, kā arī apgūst psiholoģijas fundamentālās un lietišķās nozares – attīstības, sociālo, personības, klīnisko, reliģijas un pastorālpsiholoģiju. Paralēli teorētiskajai formācijai, notiek arī praktiskā formācija. Studiju procesā studenti iziet praksi katehētikā, kapelāna darbā un ģimeņu un saderināto pastorālajā aprūpē, lai iegūtu prasmes un kompetences dažādās pastorālā konsultanta darbības jomās.
Vai RARZI programmas absolvents var konsultēt citas konfesijas vai reliģiskās pārliecības cilvēku?
Jā, viņam ir jābūt spējīgam konsultēt arī citu konfesiju un nepieciešamības gadījumā arī citas reliģiskās pārliecības cilvēku, jo RARZI studiju programmā ir kurss Starpreliģiju un starpkonfesionālais dialogs pastorālajā darbā. Viens no pastorālā konsultanta uzdevumiem ir respektēt klienta reliģiskos un konfesionālos uzskatus, viņš nedrīkst uzspiest savas konfesijas uzskatus un prakses. Kapelāniem, kas strādā slimnīcās, cietumos vai militārajās struktūrās, ir jābūt spējīgiem sniegt pastorālo aprūpi dažādu uzskatu cilvēkiem. Turklāt RARZI ir aicināti studēt ne tikai katoļi, jo RARZI ir vienīgā augstskola Latvijā, kurā var iegūt pastorālā konsultanta profesiju un profesionālo maģistra grādu reliģijā.
Kur strādā RARZI absolventi? Cik daudziem ir izdevies un ir bijusi vēlēšanās strādāt kā pastorālajiem konsultantiem?
RARZI maģistra programmas ar pastorālā konsultanta kvalifikāciju absolventi strādā dažādās jomās – gan kā kapelāni slimnīcās vai ieslodzījuma vietās, bruņotajos spēkos, gan arī kā konsultanti Baznīcas organizētās iestādēs pastorālā un sociāli karitatīvā darba jomās, piemēram, Latvijas Luterāņu baznīcas Diakonijas centrā, Svētās Ģimenes mājā. Daži kalpo kā katehēti, vada svētceļojumus, lūgšanu grupas un veic citas pastorālās un sociālas aktivitātes. Varbūt ne visi no viņiem strādā oficiālu darbu pastorālā konsultanta profesijā, taču noteikti RARZI iegūtās zināšanas palīdz veikt daudzveidīgu pastorālo kalpojumu Baznīcā un arī sekulārās iestādēs.
Kādas ir pastorālo konsultantu iespējas attīstīt savas prasmes pēc RARZI izglītības iegūšanas?
RARZI jau vairākus gadus veido izglītojošus seminārus par teoloģijas un psiholoģijas dialoga tēmām, aplūkojot dažādas aktuālas tēmas, kas saistītas ar garīgumu un psihisko veselību. Ir bijuši semināru cikli par garīgās veselības robežjautājumiem, seksualitāti un garīgumu, kuros piedalījās ārsti psihiatri, seksologi, psihoterapeiti, kā arī dažādu konfesiju garīdznieki un teologi. Uz šiem semināriem ir aicināti ne tikai pastorālie konsultanti, bet arī citi pastorālie darbinieki un ikviens interesents. Ceram turpināt šos seminārus, tuvākais seminārs plānots oktobrī Psiholoģijas dienu ietvaros un būs veltīts emocionālās izdegšanas tēmai.
Nesen esam arī nodibinājuši Pastorālās aprūpes profesionāļu asociāciju, kuras mērķis ir apvienot garīgās aprūpes profesionāļus, kas vēlas pēc iespējas pilnīgāk īstenot savu profesionālo aicinājumu Evaņģēlija garā, izmantojot mūsdienu zinātnes atzinumos un pētījumos pamatotas metodes. Asociācijai ir aicināti pievienoties garīgās aprūpes profesionāļi – psihologi, pastorālie darbinieki, pastorālie konsultanti, garīgie vadītāji, kapelāni, psihoterapeiti, teologi, ārsti, sociālie darbinieki u.c., kuri ieguvuši vismaz maģistra grādu savā nozarē un apņemas darboties saskaņā ar Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācijas ētikas kodeksu. Vairāk par asociāciju varēs uzzināt oktobra seminārā.
Pastorālais konsultants – tas ir dzīves aicinājums vai profesija?
Man šķiet, ka tas ir gan aicinājums, gan profesija. Ikviens kalpojums Baznīcā ir saistīts ar Dieva aicinājumu, Dievs ir tas, kas pirmais mūs mīl un aicina kalpot saviem līdzcilvēkiem, kā arī piešķir šim kalpojumam nepieciešamās Svētā Gara dāvanas. Taču, lai kompetenti veiktu šo kalpojumu, ir nepieciešama atbilstoša formācija un izglītība – teoloģiskā, psiholoģiskā, garīgā. Ir nepieciešama dzīva ticība, aktīva garīgā dzīve, kā arī sevis, savu ierobežojumu un ievainojumu izpratne. Ir jāiegūst atbilstīga izglītība, nepārtraukti jāpilnveidojas, ieteicama pašterapija, garīgā vadība un līdzgaitniecība, kā arī profesionālās supervīzijas.
Kādā gadījumā tu sūtītu cilvēku pie pastorālā konsultanta uz konsultāciju?
Man šķiet, ka pastorālais konsultants ir tāds kā primārās aprūpes speciālists, pie kura varētu garīgajos jautājumos vērsties vispirms. Priesteru Latvijā nav daudz, viņi ir ļoti pārslogoti ikdienā. Bieži viņi svin Svēto Misi vairākās draudzēs, uzklausa grēksūdzes, sniedz svētos sakramentus, apmeklē slimniekus, vada laulību un bēru dievkalpojumus un arī draudzes reliģisko un saimniecisko dzīvi. Bieži vien viņiem nav iespējas veltīt laiku ilgākai sarunai un garīgā atbalsta sniegšanai.
Pastorālais konsultants varētu rūpīgi uzklausīt cilvēku, lai saprastu, kāda veida atbalsts viņam nepieciešams, un tad ieteiktu viņam vērsties pie katehēta (ja viņš pats draudzē nepilda šīs funkcijas), pie priestera uz grēksūdzi vai saņemt citus sakramentus – Kristību, Slimnieku sakramentu u.c. –, vai arī, ja tas nepieciešams, meklēt psihologa, ārsta psihoterapeita vai psihiatra konsultāciju. Viņam ir jāprot atšķirt, vai problēma ir primāri saistīta ar garīgo vai psihiskās veselības jomu. Viņam ir jāsaprot savas robežas un nav jāuzņemas tās funkcijas, kas nav viņa kompetencē.
Man šķiet, ka pastorālajam konsultantam ir jābūt atbalsta speciālistam draudzē, reliģiskajā kopienā vai arī citā sekulārā institūcijā, kas ir gatavs uzklausīt, sniegt kompetentu atbalstu un norādīt virzienu garīgu, psiholoģisku un sociālu problēmu risināšanā.
No 8. līdz 16. oktobrim Latvijā norisināsies Psiholoģijas dienas, kuru ietvaros pasākumu šogad piedāvās arī Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI). Psiholoģijas dienas notiks jau devīto reizi un šoruden aktualizēs sabiedrībai ļoti svarīgu tēmu ‒ “Psiholoģiskā labklājība COVID-19 laikā un pēc tā”.
Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts ielūdz uz starpdisciplināru semināru un ekspertu paneļdiskusiju “Kovidnogurums un Baznīca. Kā izskatīsies sabiedrība un Baznīca pēc pandēmijas?”. Apzinot aktuālo situāciju valstī un aicinot pievienoties klausītājus arī ārpus Rīgas, seminārs norisināsies tiešsaistē, Zoom platformā ceturtdien, 14. oktobrī, no pl. 18 līdz 21.
Veicinot integratīvu teoloģijas un psiholoģijas skatījumu uz pārmaiņām sabiedrībā, līdzīgi kā iepriekšējos RARZI organizētajos semināros, piedalīsies psiholoģijas un teoloģijas jomu profesionāļi un praktiķi: teologs, ārsts un priesteris Andris Marija Jerumanis (Lugāno Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors un RARZI viesprofesors), sociālais psihologs Ģirts Dimdiņš (profesors Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ), kā arī teologs un Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls (vadošais pētnieks un pasniedzējs Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē). Diskusiju vadīs klīniskā psiholoģe Inese Lietaviete.
Semināra un diskusijas mērķis ir vērtēt izmaiņas Baznīcā un sabiedrībā pandēmijas ietekmē, balstoties uz aktuālākajiem pētījumu datiem (tostarp, katoļu un luterāņu ticīgo vidū), kā arī kopīgiem spēkiem meklēt risinājumus pandēmijas izraisīto negatīvo seku mazināšanai un pārvarēšanai Baznīcas kopienā. Seminārs ir paredzēts ne vien nozares profesionāļiem (pastorālajā jomā, psiholoģijā, sociālajā darbā, komunikācijā ar sabiedrību), bet būs noderīgs ikvienam interesentam, kurš ir atvērts akadēmiskā kultūrā balstītai diskusijai par sāpīgajiem jautājumiem (piemēram, viedokļu sašķeltību saistībā ar vakcināciju).
Kas šobrīd notiek ar sabiedrību un ar Baznīcu kā sabiedrības daļu? Vai izmaiņas ir neatgriezeniskas? Kā vērst par labu mūsu kopīgo pieredzi, kuru esam ieguvuši kopš 2020. gada marta? Arvien vairāk apzināmies, ka nekas vairs nebūs tāds, kāds tas bija, un varbūt tieši tajā slēpjas iespējas? Vai Baznīca arī šoreiz būs pietiekami elastīga un reformspējīga? Un mēs paši?
Mēs nepretendējam uz vienīgajām pareizajām atbildēm, tomēr kopīgā dialogā vienmēr ir iespējams sadzirdēt vairāk! Pievienojies ar savu balsi un saviem jautājumiem!
Lai piedalītos pasākumā, līdz 11. oktobrim ir jāpiesakās elektroniski: https://forms.gle/t1hEt1yFBFkEEHrW8
Dalības maksa seminārā ir 10 eiro (ar pārskaitījumu: LPU FILIĀLE RARZI, konta numurs: LV06HABA0551043321855). Pēc semināra būs iespēja saņemt tālākizglītības apliecību (elektroniskā formātā) par dalību seminārā. Pēc maksājuma saņemšanas dalībniekiem uz norādīto e-pastu tiks nosūtīts Zoom piekļuves links.
Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) aicina uz starpdisciplināru semināru un diskusiju
Izdegšana: sakāve vai iespēja. Izdegšanas psiholoģiskie un teoloģiskie aspekti.
Seminārs notiks 2023. gada 22. martā (18:00-21:00), tiešsaistē platformā Zoom.
Semināru organizē Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) ar mērķi piedāvāt tālākizglītības iespēju pastorālā darba veicējiem, garīdzniekiem, psihiskās veselības aprūpes un sociālās jomas profesionāļiem, kā arī citiem klausītājiem, kuriem interesē teoloģijas un psiholoģijas starpdisciplinārā dialoga jautājumi.
Lektori:
Misionārā garīgā semināra “Redemptoris Mater” rektors pr. Mihals Pāvels Orlickis, Dr. theol.
Bērniņa Jēzus karmelīšu kongregācijas māsa Sofija Ošmjanska, Dr. theol., RARZI asociētā profesore
Psiholoģe, psihoterapijas speciāliste un supervizore Inta Poudžiunas, Dr. psych.
Diskusiju vadīs psiholoģes Ingrīda Trups-Kalne, Dr. psych. un Daina Žurilo, Mg. psych.
Izdegšanas sindroms, kā to definē Starptautiskais slimību klasifikators (SSK-11), ir psiholoģisks sindroms, kas parādās kā ilgstoša reakcija uz hroniskiem starppersonu stresa faktoriem darbā. Izdegšana izpaužas kā emocionāls izsīkums, ko raksturo emocionālo un fizisko resursu trūkums, noguruma sajūta; depersonalizācija, kas izpaužas kā distancēšanās no darba un negatīvas attieksmes veidošanos pret darba uzdevumiem, klientiem un kolēģiem, un samazināta profesionāla efektivitāte, kas atspoguļojas kompetences un produktivitātes zudumā, kā arī personīgo sasniegumu darbā negatīvā novērtējumā (Maslach & Leiter, 2016).
PAPA organizētajā seminārā trīs lektori aplūkos izdegšanas sindromu no psiholoģijas un teoloģijas skatupunktiem, analizējot izdegšanas cēloņus, mehānismus, garīgo jēgu un piedāvājot palīdzošas stratēģijas un metodes, lai saglabātu vai atgūtu psiholoģisko un garīgo līdzsvaru.
Palīdzošajās profesijās – psiholoģijā, psihoterapijā, medicīnā, pedagoģijā, sociālajā darbā, garīdznieka darbā, arī pastorālajā konsultēšanā – līdzcietīgas attieksmes, iesaistīšanās un empātisku starppersonu attiecību uzturēšana ir nozīmīga darba daļa, kas ir pretrunā ar izdegšanas sindroma radītu stāvokli. Savukārt darbā ar traumatiskus notikumus pārcietušu klientu palīdzošais speciālists kļūst par traumas liecinieku un tādejādi par liecinieka traumas skarto.
Kā būt par traumas liecinieku un vienlaikus saglabāt sevis veselumu – atbilde uz šo jautājumu tiks meklēta psihoterapijas speciālistes un supervizores, psiholoģijas doktores Intas Poudžiunas prezentācijā “Liecinieka trauma jeb kā apkopt savas brūces”.
Pr. Mihals Pāvels Orlickis, Dr. theol. savā uzrunā analizēs izdegšanas fenomenu Bībeles un garīgās dzīves teoloģijas gaismā. Īpaši viņš vēlas pieskarties pravieša Elija dzīves stāstam un Psalmu grāmatai, lai mēģinātu labāk saprast izdegšanas mehānisma garīgos aspektus un atbildētu uz jautājumu, kādu labumu vai ieguvumu Dieva skatījumā var gūt no šīs grūtās un cilvēkam sāpīgās pieredzes.
Māsa Sofija, Dr. psych. norāda, ka ļoti bieži izdegšanas sindroma gadījumā lūgšanas jomā sākas krīze, cilvēks bieži jūt nespēju koncentrēties, skaitīt garas lūgšanas, lasīt no lūgšanu grāmatas, apcerēt Sv. Rakstu fragmentus, piedalīties garos dievkalpojumos. Tas ir laiks, kad ierastās lūgšanas formas kļūst neiespējamas un nenes gandarījumu – liekas, ka arī Dievs klusē un vairs nav iespējams Viņu sasniegt. Cilvēkam, kas piedzīvo izdegšanas sindroma sekas vēl vairāk ir nepieciešams Dieva atbalsts – bet kā to var saņemt, ja nav spēka lūgties? Savā prezentācijā M. Sofija, dalīsies savā pieredzē un mācīs meklēt jaunas lūgšanas formas, kas izdegšanas mākto cilvēku nenogurdina, taču sniedz nepieciešamo Dieva atbalstu un terapeitisku efektu.
Dalības maksa – 20,00 eiro (ar pārskaitījumu). Dalībnieku skaits ierobežots.
Dalības maksu lūdzam pārskaitīt uz PAPA kontu līdz 20. martam: Pastorālās aprūpes profesionāļu asociācija (PAPA) Reģistrācijas nr. 40008316318 SWEDBANK LV58HABA0551054316354
Ļ. cien. kolēģi, vēlamies aicināt Jūs uz Katoļu profesionālo pastorālā darba veicēju asociācijas dibināšanas kopsapulci šī gada 10. feburārī pl. 18.00 platformā Zoom. Šajā asociācijā vēlamies aicināt pievienoties Katoļu Baznīcai piederošus dažādu pastorālā darba jomu profesionāļus – pastorālos konsultantus, garīgos vadītājus, garīgos līdzgaitniekus, katehētus, kapelānus, psihologus, psihoterapeitus, sociālos darbiniekus, supervizorus, ģimeņu konsultantus (auglības metožu konsultantus) u.c. speciālistus, kas ir ieguvuši atbilstošu profesionālo izglītību un strādā pastorālo darbu gan Baznīcas iestādēs un organizācijās, gan citur. Šīs asociācijas uzdevumi būs:
pārstāvēt pastorālā darba profesionāļus Katoļu Baznīcā un arī valsts priekšā;
apzināt profesionālos pastorālā darba veicējus un veidojot kopīgu informatīvu platformu, kurā potenciālie klienti varētu atrast viņiem nepieciešamo speciālistu kontaktus;
sniegt profesionālu atbalstu (pārraudzība, supervīzijas, kovīzijas) un organizēt tālākizglītību.
Ja Jūs interesē dalība šajā profesionālajā asociācijā, lūdzu, reģistrējieties! Īsi pirms sapulces Jūs saņemsiet Zoom saiti, kā arī asociācijas statūtu projektu. https://forms.gle/ax1B1GEoUhSHqfWM7 — Inciatīvas darba grupas vārdā
Ar cieņu, Ingrīda Trups-Kalne, Dr. psych., RARZI studiju programmu direktore
Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts Psiholoģijas dienu ietvaros 14. oktobrī organizēja semināru “Kovidnogurums un Baznīca. Kā izskatīsies sabiedrība un Baznīca pēc pandēmijas?” Temata augsto aktualitāti apliecināja arī fakts, ka nedēļu vēlāk valstī tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis pārpildīto slimnīcu dēļ. Šis nevienkāršais (un daudziem – pat traģiskais) laiks vienlaikus ir iespēja arī dziļākai refleksijai par seminārā izskanējušajām atziņām.
Diskusijsemināru atklāja Inese Lietaviete, iezīmējot statistiskos rādītājus par pandēmijas negatīvo ietekmi uz jauniešu un pieaugušo mentālo veselību, kā arī pieprasījuma pēc Baznīcas garīgajiem pakalpojumiem (kristības, laulības, bēres) samazināšanos 2020.gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Apkopojot auditorijas iesūtītos jautājumus, iezīmējās vairākas jautājumu kategorijas: vilšanās Baznīcā (līdzšinējā priekšstatā par Baznīcu), ētiskās dilemmas saistībā ar vakcināciju, viedokļu sašķeltības problēmas, kā arī risinājumu meklējumi, kas palīdzētu stiprināt draudzes kopienas sadraudzību un vitālo spēju pasludināt Kristu šajos ārkārtas apstākļos, neļaujoties noguruma, jēgas trūkuma un pūļu maznozīmīguma izjūtai.
Diskusijsemināra pirmajā daļā uzstājās uzaicinātie lektori: teologs, ārsts un priesteris Andris Marija Jerumanis (Lugāno Teoloģijas fakultātes profesors un RARZI viesprofesors), sociālais psihologs Ģirts Dimdiņš (profesors Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ), kā arī teologs un Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls (Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pēcdoktorants un vadošais pētnieks). Savukārt otrajā daļā tika kopīgi meklētas atbildes uz klausītāju jautājumiem.
Laiks redzēt realitāti, izvēlēties prioritātes un rīkoties
Profesors Andris Marija Jerumanis, atsaucoties uz pāvesta Franciska viedokli, uzsvēra, ka laiks, kurā mēs dzīvojam, ir “izšķirošs laiks, tas palīdz reorientēt sabiedrību un mūsu personīgo dzīvi, kas bieži vien ir iekritusi individuālismā, pārmērīgā ego kulta veicināšanā un solidaritātes trūkumā”. irmkārt, tas ir laiks, lai redzētu realitāti – pretēji noliegumam un dzīvei “it kā kovids nebūtu”. Profesors saistīja šo tendenci ar “post-truth” (“pēc-patiesības”) un “post-factual” (“pēc-faktu”) domāšanas uztveri, kurā dzīvojam saskaņā ar savām idejām, nevis reāliem faktiem.
Pārbaudījumu laiks atklāj cilvēka sirdi un arī sabiedrību kopumā. (..) Individuālā brīvība ir saistīta ar otru cilvēku. Brīvība nepastāv ārpus konteksta, brīvība nepastāv bez patiesības un bez mīlestības.
“Pārbaudījumu laiks atklāj cilvēka sirdi un arī sabiedrību kopumā. (..) Individuālā brīvība ir saistīta ar otru cilvēku. Brīvība nepastāv ārpus konteksta, brīvība nepastāv bez patiesības un bez mīlestības,” norādīja priesteris. Viņš minēja arī Zviedrijas piemēru, kura sākotnēji izvēlējās ekonomiskās prioritātes (“izslēgšanas ekonomiju”, kurā uzvar stiprākais) un neizsludināja “lokdaunu”, kas rezultātā nesa ievērojamu mirušo skaita pieaugumu (īpaši – gados vecāko ļaužu vidū) salīdzinājumā ar Norvēģiju, Somiju un Dāniju.
Profesors A.M. Jerumanis atgādināja, ka teoloģiskā skatījumā cilvēks nav tikai indivīds, bet “ir brālis un māsa citiem”. Pašpietiekamība ir mīts, jo neviens no mums nevar iztikt viens. Vīruss izplatās – tam nepastāv valstu robežas, esam globāli vienoti. Profesors atzina, ka šis laiks ir ļāvis uzplaukt arī “brālības nostaļģijai”, kas atspoguļojas brīvprātīgo darbā, ilgās būt savienotiem. Arī Baznīcas meklējumos rast jaunas iespējas būt vienotiem ar interneta palīdzību. Profesors uzsvēra “ticības un prāta” pretnostatīšanas risku un negatīvās sekas. Vakcinēšanās ir ētiska rīcība, rūpējoties ne vien par savu veselību, bet arī par citiem.
Kurš vainīgs, ka ir tik slikti?
Profesors Ģirts Dimdiņš skaidroja notiekošo sabiedrībā, atsaucoties uz sociālās psiholoģijas atziņām. Viņš aicināja uzlūkot kovidsituāciju kā hroniskas frustrācijas situāciju mums visiem, un frustrācija mērķu sasniegšanā kā atbildes reakciju rada agresiju. Iekšējo aizkaitinājumu bieži pārnesam uz kādu “vainīgo” – situatīvo kairinātāju (piemēram, dusmas uz bērniem par viņu trokšņošanu, dusmas uz valdību vai uz tiem, kuri nevēlas vakcinēties, neievēro noteikumus utml.).
Mēs dzīvojam klasiskā “sociālā dilemmā”, kurā, lai panāktu visai sabiedrībai vēlamu rezultātu, katram sabiedrības loceklim vai absolūtam vairākumam ir jāiesaistās.
Runājot par viedokļu sašķeltības problēmu, profesors Ģ. Dimdiņš norādīja uz vispārcilvēcisko tendenci domāt, ka “mums ir taisnība” – šo fenomenu psiholoģijā mēdz dēvēt par “naivo reālismu”. Ja citi nepiekrīt mūsu spriedumiem, uzskatām viņus par “nepareiziem”, tas kavē saskaņas veidošanu un viedokļu apmaiņu. Psihologs norādīja arī uz vairākām spriešanas kļūdām, kas traucē pārskatīt un mainīt savu viedokli: piemēram, objektivitātes ilūzija (“Kāpēc man jāpielāgojas kļūdainam viedoklim?”), selektīvā uztvere (“burbuļa efekts” sociālajos tīklos), kas saistīta arī ar attieksmju stabilitāti un polarizāciju (piemēram, grūtības atzīt otras puses argumentu pareizību, ja ilgstoši esam bijuši pretējā pozīcijā), viltus vienprātības efekts (“Daudzi domā tāpat kā es!”), kā arī viltus polarizācijas efekts (“Citi domā vēl ekstrēmāk kā es!”). Viltus polarizāciju veicina arī tas, ka sociālajos tīklos biežāk izskan skaļākie, ekstrēmākie viedokļi. Tas rada sajūtu, ka mums nav vērts runāt ar pretējo pusi, jo tā ir tik ekstrēma un nepārliecināma, savukārt lēmumpieņēmēji vilcinās ar lēmumu pieņemšanu, baidoties no asām sadursmēm, kaut gan “patiesībā vairākuma viedoklis ir daudz mērenāks un tuvāks viduspunktam, nekā mums šķiet, nekā šķiet pašai sabiedrībai un lēmumu pieņēmējiem,” uzsvēra profesors Ģ. Dimdiņš.
Grūtības vienoties pastāv arī tāpēc, ka “saduras dažādas leģitīmasizpratnes par taisnīgumu, to aizskaršana izraisa dusmas kā atbildes reakciju,” skaidroja Ģ. Dimdiņš. Piemēram, leģitīms ir apgalvojums, ka mēs nevaram spiest kādam vakcinēties, ja cilvēks pats tam nepiekrīt. No otras puses, ir argumenti par kopējo labumu. “Mēs dzīvojam klasiskā “sociālā dilemmā”, kurā, lai panāktu visai sabiedrībai vēlamu rezultātu, katram sabiedrības loceklim vai absolūtam vairākumam ir jāiesaistās – jāizdara savs mazumiņš vai arī jāatturas no tā, kas var situāciju pasliktināt,” norādīja profesors Ģ. Dimdiņš, skaidrojot arī sabiedrības dusmu mehānismu pret tiem, kuri neiesaistās. “Ja daļa sabiedrības neiesaistās, tas izraisa automātisku dusmu reakciju tajos, kuri sadarbojas – šo fenomenu pazīst kā “free-riding” problēmu (“braukšana bez biļetes”), kur daļa sabiedrības “izbrauc” uz citu rēķina”.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc daļa sabiedrības tic sazvērestībām un kāpēc tik grūti uzskatus mainīt, profesors norādīja uz vairākiem sazvērestību teoriju uzturošajiem motīviem, piemēram, uz vajadzību pēc stabilitātes. “Ir liela nedrošības sajūta, ka sliktas lietas nevar notikt pašas par sevi, un tas liek meklēt vienkāršotus izskaidrojumus.” Viena galējība ir noliegums un notiekošā seku minimizēšana (“Tas viss nenotiek! Pandēmijas nav. Tā ir liela imitācija, kurai ir kāds slēpts ļaunprātīgs mērķis”), vai arī pārspīlēšana (“Aiz notiekošā ir kāda liela shēma, aiz kuras stāv kāda persona, organizācija, valsts” utml.). Ticību sazvērestībai veicina arī zinātnes šaubas (jo sazvērestības gadījumā viss ir skaidrs un neapšaubāms), kā arī ekskluzivitātes izjūta (“Mēs, izredzētā grupiņa, zinām, kas notiek patiesībā un ko masas nezin.”). Nosliekšanos sazvērestības teoriju virzienā veicina arī vajadzība pēc piederības, kopīgas realitātes (“pleca sajūta”, pieņemšana no savējiem, līdzīgi domājošajiem), kā arī vajadzība pēc konsekvences (“Ja es visu laiku esmu iestājies par brīvību, kā varu atbalstīt vakcināciju? Kā es varu mainīt viedokli par vakcināciju? Ko par mani domās mani draugi, ja to mainīšu?”) “Paši sev esam “vagari”, neļaujam mainīt savu viedokli, jo esam tajā ieguldījušies,” sabiedrībā notiekošo komentēja psihologs, norādot, ka ieviestie piespiedu pasākumi attiecībā uz vakcināciju varētu būt labs attaisnojums tiem, kuri līdz šim ir šaubījušies to izdarīt, vienlaikus nezaudējot pašcieņu savās un citu acīs (“Es joprojām neticu vakcīnai, bet mani valsts piespieda”).
Uzrunas noslēgumā, atsaucoties uz Latvijas Universitātes pētījumu par politisko uzticēšanos, profesors Ģ. Dimdiņš norādīja, ka liela daļa pašreizējo grūtību korelē ar iedzīvotāju uzticēšanās trūkumu valdībai: “Būtiskākais prognozētājs tam, cik lielā mērā cilvēki ir gatavi ievērot ierobežojumus, ir uzticēšanās valdībai. [Latvijā] raksturīga raudzīšanās uz valdību kā uz “ārgrupu”, kurai nevar uzticēties. Veidot politisko uzticēšanos ir ilgtermiņa process, ko nevar panāk gada laikā”. Ir vajadzīgi citi viedokļu līderi, kas var palīdzēt lēmumu pieņemšanā par vakcināciju un ierobežojumu pieņemšanu, tai skaitā – Baznīca kā viedokļu nesējs.
Bez vilšanās nenotiek transformācija
“Tikai, atduroties pret robežām, mēs varam nonākt jaunā telpā, jaunā pakāpē, kur kaut kas var mainīties,” uzsvēra teologs, Lutera draudzes mācītājs un LU Teoloģijas fakultātes pēcdoktorants Linards Rozentāls, vienlaikus salīdzinot pandēmiju ar “lēcu” – tā ir fokusējusi mūsu uzmanību uz dažādām problēmām, kas pastāvēja jau agrāk, arī Baznīcā (piemēram, vilšanās baznīcā un uzticēšanās trūkums, intereses samazināšanās, nogurums). Ir sajūta, ka sabiedrība “drūp”, ir izšķobīta pamatuzticēšanās, savstarpējā solidaritāte, pieaug bailes, vientulība. Cilvēki to meklē Baznīcā, bet arī Baznīca ir tajā pašā telpā.
Manuprāt, vairs nepastāv iespēja atgriezties vecajā normalitātē, drīzāk notiek pakāpeniska izlaušanās kādā jaunā postpandēmijas ikdienā, arī postpandēmijas Baznīcā, post-kovid kristietībā, kur šī uzticēšanās būs atjaunojusies, tikai mēs nezinām kā un kad, un kāda tā izskatīsies.
Pandēmija ir saasinājusi problēmas un grūtības, kuras bija jau iepriekš, bet šobrīd process ir pasteidzināts. Ir vērojams gan kovidnogurums, gan kovidpacēlums atsevišķās Baznīcas jomās, kaut gan, kā atzina lektors, “Baznīcas svētdarbību statistikā vērojams vairāk kovidnogurums, lejupslīde jau pēdējos piecus gadus, un pandēmija to ir paātrinājusi”.
Linards Rozentāls norādīja, ka “vilšanās Baznīcā nebūt nav kaut kas tāds, ar ko mēs saskaramies pirmo reizi”, atgādinot, ka īsi pirms Atmodas laika Luterāņu Baznīca atradās “saguruma stadijā un uzticamības krīzē, un ļoti mazā mērā spēja atsaukties tā brīža cilvēku eksistenciālajām vajadzībām”, tomēr tas nekavēja tai izvirzīties Atmodas kustības pārmaiņu priekšgalā.
Vai Jēzus vēstij ir kāda atbilde uz tām grūtībām, kuras piedzīvojam? Atsaucoties uz Tobiasa Faiksa, vācu praktiskās teoloģijas profesora, viedokli, mācītājs L. Rozentāls akcentēja Baznīcas spēju būt elastīgai, reformspējīgai attiecībā uz izmaiņām (piemēram, spēja meklēt digitālus risinājumus ierobežojumu laikā). Ejot pārmaiņu ceļu, Baznīca kļūst “plūstošāka, tā ir kā dzīvsudrabs – tā ir Baznīca, kurā ir “zems durvju slieksnis”, nekonfesionalitāte, tā ir situatīva, individualizēta. (..) Baznīca ir nostājusies uz “digitālajām kājām” un, visticamāk, arī nākotnē paliks gan digitāla, gan analoga. Otrkārt, tā ir kļuvusi mazāk lokāla. Digitālos piedāvājumus skatās vismaz trīs reizes vairāk cilvēku nekā piedalās analogajos dievkalpojumos. Ja agrāk mēs “apmeklējām baznīcu”, “sēdējām dievkalpojumā”, tad tagad ir izveidojušies daudzi modeļi, kuros tu “ieej un aizej”, vai “iegriezies un paskaties”. (..) Atklājas, ka cilvēki ļoti ilgojas pēc piedalīšanās, pēc klātbūtnes,” atzina teologs, norādot Baznīcas svētku (Ziemassvētku, Lieldienu) joprojām lielo nozīmi sabiedrībā. “Satikšanās un klātbūtne ir kristietības DNS, bez tās Baznīca nav iedomājama,” viņš uzsvēra, atzīstot, ka Baznīcai, iespējams, vairāk “jāiet ārā, tur, kur ir cilvēki”.
“Pārmaiņās un krīzēs var pēkšņi parādīties un atspīdēt tādi spēki, kuri bez šīs vilšanās un krīzēm, kad irdenums nav tik liels, nevarētu izlauzties,” iedrošināja L. Rozentāls. Uzrunas noslēgumā, atsaucoties uz vācu katoļu teologu Burkhardu Hosē, viņš dalījās ar nākotnes Baznīcas pamatprincipiem, kas lielā mērā atspoguļo arī Sinodālā ceļa principus. Šie attīstības virzieni ir, piemēram, klātbūtne un tuvība, dialogs un paškontrole – paklausības un uzraudzības vietā, kopības spēka veicināšana nevis vientuļo vara, palikšana grūtībās, nevis izvairīšanās no tām, mācīšanās izlīgt nevis vainošana, mācīšanās no kļūdām un to labošana.
Es uzskatu, ka ir jāvakcinējas, un es mīlu cilvēkus, kuri nevakcinējas
Apkopojot lektoru sacīto, rodas pārliecība, ka pandēmija mūs ir mācījusi un turpina mācīt, kā nebūt trausliem grūtību brīžos, kā dzīvot un izdzīvot sašķeltībā starp dažādiem uzskatiem un kā likt attiecības augstāk par viedokļiem. “Es uzskatu, ka ir jāvakcinējas, un es mīlu cilvēkus, kuri nevakcinējas,” kristīgas attieksmes paradoksu noformulēja mācītājs Linards Rozentāls.
Diskusiju noslēdzot, uzaicinātie lektori dalījās arī ar dažiem ieteikumiem, kā pārvarēt pandēmijas izraisīto nogurumu. Pr. Andris Marija Jerumanis uzsvēra nepieciešamību apzināties, cik svarīga mums kā relacionālām būtnēm ir attiecību veidošana ar otru cilvēku un ar Dievu, kā arī vajadzību parūpēties par savām vajadzībām holistiskā izpratnē. “Tas būtu dīvaini, ja nebūtu noguruma,” stāvokļa normalizēšanu izteica mācītājs Linards Rozentāls, aicinot pieņemt savu pašsajūtu un uzņemties atbildību par savu atpūtu, attiecībām ar draugiem, ar draudzi. Savukārt profesors Ģirts Dimdiņš kodolīgi noformulēja dažus praktiskus ieteikumus – vairāk kustēties svaigā gaisā, muzicēt un iziet no sociālajiem tīkliem, kā arī veicināt tiešo komunikāciju, nevis apmainīšanos tikai ar īsziņām.
Paldies visiem, kuri iesaistījās diskusijseminārā tiešsaistē, ļaujot piedzīvot dzīvu viedokļu apmaiņu!
RARZI darbu var atbalstīt ar ziedojumiem:
LPU FILIĀLE RARZI Reģistrācijas nr. 40003501407 Juridiskā adrese: Katoļu iela 16B, Rīga LV-1003 Swedbank konta numurs: LV06HABA0551043321855
Maksājuma mērķī norādiet: Ziedojums Pastorālās konsultēšanas programmas attīstībai
No 8. līdz 16. oktobrim Latvijā norisināsies Psiholoģijas dienas, kuru ietvaros pasākumu šogad piedāvās arī Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI). Psiholoģijas dienas notiks jau devīto reizi un šoruden aktualizēs sabiedrībai ļoti svarīgu tēmu ‒ “Psiholoģiskā labklājība COVID-19 laikā un pēc tā”.
Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts ielūdz uz starpdisciplināru semināru un ekspertu paneļdiskusiju “Kovidnogurums un Baznīca. Kā izskatīsies sabiedrība un Baznīca pēc pandēmijas?”. Apzinot aktuālo situāciju valstī un aicinot pievienoties klausītājus arī ārpus Rīgas, seminārs norisināsies tiešsaistē, Zoom platformā ceturtdien, 14. oktobrī, no pl. 18 līdz 21.
Veicinot integratīvu teoloģijas un psiholoģijas skatījumu uz pārmaiņām sabiedrībā, līdzīgi kā iepriekšējos RARZI organizētajos semināros, piedalīsies psiholoģijas un teoloģijas jomu profesionāļi un praktiķi: teologs, ārsts un priesteris Andris Marija Jerumanis (Lugāno Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors un RARZI viesprofesors), sociālais psihologs Ģirts Dimdiņš (profesors Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ), kā arī teologs un Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls (vadošais pētnieks un pasniedzējs Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē). Diskusiju vadīs klīniskā psiholoģe Inese Lietaviete.
Semināra un diskusijas mērķis ir vērtēt izmaiņas Baznīcā un sabiedrībā pandēmijas ietekmē, balstoties uz aktuālākajiem pētījumu datiem (tostarp, katoļu un luterāņu ticīgo vidū), kā arī kopīgiem spēkiem meklēt risinājumus pandēmijas izraisīto negatīvo seku mazināšanai un pārvarēšanai Baznīcas kopienā. Seminārs ir paredzēts ne vien nozares profesionāļiem (pastorālajā jomā, psiholoģijā, sociālajā darbā, komunikācijā ar sabiedrību), bet būs noderīgs ikvienam interesentam, kurš ir atvērts akadēmiskā kultūrā balstītai diskusijai par sāpīgajiem jautājumiem (piemēram, viedokļu sašķeltību saistībā ar vakcināciju).
Kas šobrīd notiek ar sabiedrību un ar Baznīcu kā sabiedrības daļu? Vai izmaiņas ir neatgriezeniskas? Kā vērst par labu mūsu kopīgo pieredzi, kuru esam ieguvuši kopš 2020. gada marta? Arvien vairāk apzināmies, ka nekas vairs nebūs tāds, kāds tas bija, un varbūt tieši tajā slēpjas iespējas? Vai Baznīca arī šoreiz būs pietiekami elastīga un reformspējīga? Un mēs paši?
Mēs nepretendējam uz vienīgajām pareizajām atbildēm, tomēr kopīgā dialogā vienmēr ir iespējams sadzirdēt vairāk! Pievienojies ar savu balsi un saviem jautājumiem!
Dalības maksa seminārā ir 10 eiro (ar pārskaitījumu: LPU FILIĀLE RARZI, konta numurs: LV06HABA0551043321855). Pēc semināra būs iespēja saņemt tālākizglītības apliecību (elektroniskā formātā) par dalību seminārā. Pēc maksājuma saņemšanas dalībniekiem uz norādīto e-pastu tiks nosūtīts Zoom piekļuves links.
